Piensaimnieku sabiedrība
Piensaimnieku sabiedrība jeb kopmoderniecība - piena ražotāju kooperācijas biedrība, kuras mērķis bija uzturēt kopīgu pienotavu un atvieglot pienotavas produkcijas tālāku pārdošanu. Dažkārt veica arī citus uzdevumus savu biedru vajadzību apmierināšanai: organizēja saimniecībām nepieciešamo preču piegādi, ierīkoja dzirnavas, spirta dedzinātavas un citus nepieciešamos objektus. Ideālā variantā katrai biedrībai piederēja viena centrālā pienotava (moderniecība), bet pienotavas apkalpotajā teritorijā darbojās vairākas krejotavas. Piegadato pienu pārstrādāja galvenokārt sviesta un citos produktos. No pārdotā sviesta vertības atskaitīja pārstrādes un komerciālos izdevumus, bet atlikumu izmaksāja piena piegādātājiem. Piens tika pieņemts ne vien no biedriem, bet arī no citiem zemniekiem, tāpēc piegādātāju skaits bija daudz lielāks nekā biedru skaits (1934. gada biedru īpatsvars bija 38%, bet 1939. gadā – vairs tikai 30%). Pec sabiedriskā stāvokļa, piensaimnieku sabiedrībās bija apvienojušies gan saimnieki, gan graudnieki, rentnieki, kalpi un amatnieki.
Pirmās piensaimnieku sabiedrības mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās jau XIX gs. vidū, bet ne visas tās labprāt pieņēma sīkzemnieku individuāli piegādāto pienu. Par pirmo pašu sīkzemnieku (latviešu) dibināto piensaimnieku kooperāciju uzskata 1909. gadā Spārē izveidoto pienotavu. Spāres piemēram sekoja citu pagastu lopkopji. 1910. gadā dibinājās ar tvaika mašīnām apgādātas piensaimnieku biedrības Raunā, Matīšos, Grundzālē, Smiltenē un Džūkstē. Spāres pienotava sākotnēji bija ar roku spēku darbināma, vēlāk – ar zirgiem. 1911. gadā dibinājās vēl 12 piensaimnieku sabiedrības, 1912. – 31 sabiedrība, 1913. – 31 sabiedrība, 1914. – vēl 6 sabiedrības. Kopumā līdz I Pasaules karam Latvijā darbojās 88 kopmoderniecības, no kurām 52 sabiedrības bija Vidzemē, 27 – Zemgalē un 9 Kurzemē. Latgalē līdz valsts neatkarības iegūšanai nebija nevienas piensaimnieku biedrības. Bez kopmoderniecībām Latvijā pastāvēja arī privātas pienotavas, taču to ietekme un īpatsvars pakāpeniski mazinājās, nespējot konkurēt ar kooperatīviem. 1934. gadā bija palikušas tikai 40 privātas pienotavas.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, piensaimnieku sabiedrības līdz ar to savienībām tika nacionalizētas. Nacistu okupācijas laikā to darbība daļēji tika atjaunotas, lai gādātu produktus vācu armijai, taču pēc kara tās atkal tika nacionalizētas. Pēdējās piensaimnieku biedrības likvidēja 1949. gadā līdz ar lauksaimniecības kolektivizāciju.
