Kubes kalns

Kubes kalns jeb Smilšu kalns - identificēts ar t.s. Rīgas kalnu vai Seno kalnu (Mons Antiquus), kas minēts jau XIII gs. 20. gadu beigās sarakstītajā Indriķa hronikā. Atsevišķi pētnieki pieļāvuši, ka tā vietā atradies vietējo iedzīvotāju pilskalns. Pie šī kalna 1198. gadā notika krustnešu un lībiešu kauja, kurā krita otrais Rīgas bīskaps Bertolds. Sākotnēji tā apkārtnē bijis mežs un smilšainas kāpas, bet XIV gs. dokumentos minēts, ka kalns iznomāts un uz tā atradušies biškoki. Viduslaiku beigās Rīgas namnieki Smilšu kalnā un tā apkārtnē bija ierīkojuši laukus un izmantoja tā tuvumā esošās pļavas (daži no apstrādātajiem laukiem bijuši tik lieli, ka dēvēti par muižiņām vai muižām). Kubes kalns atzīmēts arī vairākos izcilā Baltijas vāciešu kultūrvēsturnieka un novadpētnieka Johana Kristofa Broces (1742-1823) zīmējumos – 1657. gada skicē redzams, ka Kubes kalnā ierīkota kapsēta, savukārt gravīrā, kas attēlo poļu un sakšu 1700. gada Rīgas aplenkumu, palisāžu ietvertā Kubes kalna tuvumā atzīmētas dzirnavas. 1784./1785. gadā Kubes kalnu noraka, jo no tā bija iespējams pārraudzīt un ar lielgabaliem apšaudīt pilsētu, bet ar iegūto zemi uzpildīja esplanādi.