Kvestors

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kvestors (lat. quaestor no quaere - "meklēt, jautāt") - atkarībā no konteksta:

  • 1. zemākais maģistrāts Senajā Romā, konsula palīgs finansu un tiesu lietās, pirmā pakāpe senatora karjerā. Kamēr tieslietas bija konsulu rokās, kvestori bija to palīgi kriminālnoziegumu izmeklēšanā (quaestores parricidii). Ar laiku kvestoru pamatfunkcija kļuva valsts kases (aerarium) Saturna templī uzraudzīšana (pecuniam publicam custodire) un lietvedība (rationes referre). Sākotnēji 2 kvestorus iecēla valdnieks, pēc tam konsuli, bet kopš 447. g.p.m.ē. 4 ievēlēja komīcijās. Kopš 421. g.p.m.ē. par kvestoru varēja ievēlēt arī plebejus. 82. g.p.m.ē. kvestoru skaits jau bija 20, bet Cēzara laikā bija jau 40 kvestori, kas tika klasificēti divās daļās: tie, kuru pārraudzībā pilsētās bija valsts īpašums (quaestores urbani (aerarii)), karaspēka kvestori (kuri uzraudzīja armijas kasi), provinču kvestori (quaestor pro praetore) kā prokonsulu un propētoru palīgi provinces kases un tiesvedības uzraudzīšanā, un daži kvestori lielākajās ostas pilsētās un tirdzniecības ceļu krustpunktos Gallijā (quaestor Galliensis) un Ostijā (quaestor Ostiensis), uzraugot muitas ienākumus u.c. valsts kases ieņēmumus, t.sk. valsts apgādi ar labību (res frumentaria). T.s. impērijas laikā pārzināja arī ielu un ceļu bruģēšanu, spēļu rīkošanu u.tml. bez tam katram konsulam un imperatoram bija kvestors (quaestores Augusti) kā sekretārs saskarsmē ar Senātu. Diokletiana laikā kvestoru (quaestor sacri palatii) uzdevums bija likumprojektu rakstīšana, lūgumrakstu pieņemšana, imperatora kabineta izdoto likumdošanas aktu apstiprināšana. 180. g.p.m.ē. likums Villia annalis noteica, ka par kvestoru var kļūt tikai tas, kurš 10 gadus nodienējis armijā.
  • 2. Saimniecības pārzinis dažās zemēs Rietumeiropā viduslaikos.
  • 3. Policijas ierēdnis Itālijā.
  • 4. Administratīvs amats EP ietvaros.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 94. lpp.
  • Abbott Frank Frost. A History and Description of Roman Political Institutions. - Elibron Classics, 1901; ISBN 0-543-92749-0
  • Lintott Andrew. The Constitution of the Roman Republic. - Oxford University Press, 1999; ISBN 0-19-926108-3
  • Thomas Robert Shannon Broughton. The Magistrates of the Roman Republic. - New York, 1951-1986
  • Gunter Wesener. Quaestor. / Der Kleine Pauly (KlP). Band 4, - Stuttgart, 1972, Sp. 1289–1291.
  • Ernst Meyer. Römischer Staat und Staatsgedanke. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt 1961
  • Flach D. Die Gesetze der frühen römischen Republik. Text und Kommentar. In Zusammenarbeit mit Stefan von der Lahr. - Darmstadt, 1994
  • Theodor Mommsen. Abriß des Römischen Staatsrechts. - 1907; Nachdruck 1982, ISBN 3-534-05684-1
  • Wolfgang Kunkel, Roland Wittmann. Die Magistratur. - München, 1995; ISBN 3-406-33827-5
  • Белкин М.В. Эволюция римского сената в V-III вв. до н. э. / Античное общество. Проблемы политической истории. - Спб., 1997. С. 84-91
  • Кофанов Л.Л. Атрибуты власти магистратов в архаическом Риме // IVS ANTIQVVM. Древнее право. 1998. № 1 (3). С. 35-54.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kvestors&oldid=35644"