Kviētisms

Kviētisms (fr. quiétisme; no lat. quietus - bezdarbīgs, no lat. quies - miers) - XVII gs. izveidojies uz misticismu tendēts virziens Romas Katoļu Baznīcā. Postulēja, ka ar Baznīcu kā institūciju vien nepietiek, lai cilvēka dvēsele savienotos ar Dievu un izvirzīja ideju par katram individuāli piemītošo Dieva izpratni, kas nāk caur atklāsmi. Šāda atklāsme sasniedzama, panākot "pasivitātes" stāvokli, visu vēlmju un kaislību sevī apspiešanu, lai klūtu "kā pūka, kas lido līdzi svētības vējam", līdz ar to mācības piekritējiem raksturīga pasīvi vērojoša attieksme pret sadzīvi. Ideāls bija "svētās vienaldzības" stāvoklis, kurā ir cilvēks, atteicies pat no alkām glābt savu dvēseli un nokļūt Paradīzē. Savukārt šāda nepastarpināta dvēseles savienošanās ar Dievu ideja atbīdīja otrā plānā svēto sakramentu u.c. Baznīcas svētības. Koncepcijas pamatlicējs bija M.Moliness (Miguel de Molinos, 1640.-1696.), kurš 1675. gadā Romā publicēja savu darbu "Garīgais ceļvedis" (La Guía espiritual). Viena no spilgtākajām pārstāvēm bija Gijona k-dze (Jeanne Marie Bouvier de la Motte Guyon, 1648.-1717.). Ar bullu "Coelestis Pastor" (2.11.1687.) kviētisms tika atzīts par herēzi.

Literatūra par šo tēmu

Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 224. lpp.

Wingertszahn Chr., Lobenstein J.S. Anton Reiser Und Die Michelein: Neue Funde Zum Quietismus Im 18. Jahrhundert. - Laatzen: Wehrhahn, 2002, ISBN 3-932324-59-5
Bendiscioli M. Der Quietismus zwischen Häresie und Orthodoxie. - Wien, 1964

Resursi internetā par šo tēmu

Kviētisms

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt