Pulks
Pulks (kr. полк) jeb reģimente (angl. regiment, vāc. Regiment) - galvenā taktiskā un administratīvi saimnieciskā karaspēka pamatvienība lielākās daļas valstu bruņotajos spēkos visās ieroču šķirās: motorizēto strēlnieku, aviācijas, tanku, sakaru, sapieru u.c. pulki. Kā armijas daļa parādījās Zviedrijas karalistē XVII gs. sākumā, kur pulkus (8 rotas = 1 pulks = 1200 vīri) sāka veidot pēc 1610. gada, un 1634. gadā tās armiju veidoja 20 kājnieki pulki (13 Zviedrijā un 7 Somijā) un 8 jātnieku pulki (5 Zviedrijā un 3 Somijā). 1689. gadā Nīderlandē 6. “zviedru” pulks Ģenerālštatu dienestā, sastāvēja no 12 rotām ar 84 kareivjiem katrā: 1 kapteinis, 1 leitnants, 1 karognesējs, 1 adjutants (vai virsseržants), 1 sekretārs, 1 seržants, 1 seržanta vietnieks (vai virskaprālis), 1 pārtikas apgādnieks, 1 ieroču pārzinis, 2 bundzinieki, 1 flautists un 72 kareivji, starp kuriem 3 kaprāļi un 9 pirmās klases kareivji, jeb “līnijas priekšnieki”. Pulka štābu ap pulkvedi veidoja 1 pulkvežleitnants, 1 majors, 1 adjutants, 1 rakstvedis, 1 kvartīrmeistars, 1 ķirurgs, 1 profoss (kopā vairāk nekā 1000 vīru).
Krievijas impērijā 1910. gadā tika radikāli mainīta mobilizācijas sistēma, likvidējot līdz šim pastāvējušos rezerves un cietokšņu pulkus, un to sastāvu iekļaujot regulārās armijas formējumos. Vidēji katrs pulks tika papildināts ar 20 virsniekiem un 380 kareivjiem (rotas personālsastāvs pieauga no 96 un 120 durkļiem). Vienlaikus ieviesa "slēpto" kadru sistēmu, saskaņā ar kuru mobilizācijas gadījumā visu kājnieku pulku un artilērijas brigāžu papildus štata virsnieki (vidēji pulkā bija "lieki" 19 virsnieki un 262 apakšvirsnieki) tika izdalīti jaunformējamā II kārtas (второй очереди) pulkā, kura ierindas sastāvu komplektēja no primārā pulka dislokācijas vietas tuvējos pagastos mobilizētajiem. Tādējādi, izvairoties no liekiem transportēšanas un komplektēšanas izdevumiem, ietaupot laiku, vispārējās mobilizācijas gadījumā varēja īsā laikā dublēt pulku skaitu. 1. Pasaules kara laikā Krievijas armijā šāda vienība sastāvēja no:
- kājnieku pulks - 4 bataljoni, katrā 4 kājnieku rotas, ložmetēju komanda (8 ložm.), izlūku un sakaru komandas;
- strēlnieku pulks - 2 bataljoni, ložmetēju komanda (8 ložm.) un artilērijas divizions;
- kavalērijas pulks - 6 eskadroni, kavalērijas artilērijas divizions (4 baterijas ar 6 lielgabaliem katrā, ložmetēju komanda ar 8 ložmetējiem).
1. Pasaules kara laikā:
- Vācijas impērijas armijā
- kājnieku pulks - 3 bataljoni, katrā 4 rotas, ložmetēju rota (6 ložm.), velosipēdistu, sapieru un telefona komandas.
Parasti sastāv no štāba, vairākiem bataljoniem (divizioniem, eskadriļām, eskadroniem), kaujas un aizmugures nodrošinājuma apakšvienībām. Komandieris: pulkvedis. Mūsdienās vidēji 3000-5000 vīru (3-5 bataljoni) - skaitliskais lielums variē, atkarībā no laika un valsts. Kā taktiska vienība Eiropas valstu armijās parādās XVII gs., kad, pieaugot armiju lielumam, radās nepieciešamība veidot lielākas autonomas vienības no karogiem vai bataljoniem.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 127. lpp.
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 244. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967., 632. lpp.
- Hew Strachan. European Armies and the Conduct of War. - London, 2005. ISBN 0-415-07863-6
- Creveld Martin van. The Art of War: War and Military Thought. - Cassell: London, 2000. ISBN 0-304-35264-0
- Jones Archer. The Art of War in the Western World. - University of Illinois Press, 2000. ISBN 0-252-06966-8
- Georg Ortenburg. Waffe und Waffengebrauch im Zeitalter der Landsknechte. - Bernard & Graefe Verlag: Koblenz, 1984, ISBN 3-7637-5461-X
- Gerhard Papke. Von der Miliz zum Stehenden Heer: Wehrwesen im Absolutismus. // Deutsche Militärgeschichte in sechs Bänden 1648-1939. - Pawlak: München, 1983, ISBN 3-88199-112-3
