Laukstrādnieki

Laukstrādnieki (latv.) - lauksaimniecībā nodarbinātie algotie strādnieki, bezzemnieki (arī pusgraudnieki) XIX gs. otrajā pusē un XX gs. pirmajā pusē, skaitliski lielākā iedzīvotāju grupa ārpus pilsētām.

Pēc darba līguma termiņa laukstrādniekus iedalīja gada, vasaras, mēneša, dienas un akorddarba strādniekos un pēc ģimenes stāvokļa: precētos (vīri, pārinieki - ja līga arī laukstrādnieka sievu) un neprecētos (puiši, meitas), kā arī pusaudžos (mazie puiši jeb puspuiši, mazās meitas) un bērnos (ganos). Pēc atalgojuma laukstrādniekus iedalīja deputātniekos, kalpos un bandiniekos. Laukstrādnieku atalgojums - zeme, uzturs, apģērbs, - bija dažādās proporcijās, atkarībā no laukstrādnieka kvalifikācijas un līguma. Par naudu līga galvenokārt neprecētos laukstrādniekus, bet arī tie daļu algas saņēma natūrā (apģērbs, uzturs). Neprecētos laukstrādniekus biežāk līga saimnieku sētās, bet precētos - muižās. Tā kā iekrāt vecumdienām praktiski nebija iespējams, zaudējot darbaspējas, šāds laukstrādnieks nonāca savu bērnu apgādībā vai pagasta nabagmājā.

1923. gada lauksaimniecības skaitīšanā bija reģistrēti 186 678 laukstrādnieki (15,6% no visa zemniecības skaita), bet 1936. gadā to skaits bija samazinājies līdz 143 526. Darbaroku trūkuma dēļ Latvijā 1931. gadā bija nodarbināti apmēram 24 000 laukstrādnieku no kaimiņvalstīm (galvenokārt no Lietuvas un Polijas).

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 23.-24. lpp.