Taidzji
Taidzji jeb Lielā robeža (ķīn. 太極, piņj. tàijí - "pirmssākums, sākuma robeža", burt. "maksimālā robeža, lielā robeža, kulminācija") – viens no ķīniešu filosofijas pamatjēdzieniem, pirmo reizi sastopams "Pārmaiņu grāmatā", kur ar to apzīmē visu parādību un lietu rašanās sākumu, cēloni. To veido divas zīmes: 太 - "maksimāls, liels, galējs u.tml." + 極 - "gals, mala" (līdzīgi ģeogrāfisko polu ķīnieši dēvē par 四極 jeb sidzji - "pasaules gals, mala"), ko Rietumos pieņemts tulkot kā "lielā robeža" (an. Supreme Ultimate, Great Ultimate, vc. Die großen Gegensätze, kr. великий предел).
I g.tk.p.m.ē. kosmoloģiskajos priekšstatos taidzji figurē kā pasaules rašanās sākumpunkts. "Sicjidžuaņ" ("Pievienotie izteikumi" - "Pārmaiņu grāmatas" komentāri, V-III gs.p.m.ē.) teikts: "Taidzji rada divas pamatformas (jan un iņ), kas rada četras pakārtotās formas (stipro un vājo iņ, stipro un vājo jan), kas, savukārt, rada astoņas gua (bagua: debesis, tvaiks, uguns, pērkons, vējš, ūdens, kalns, zeme)." Taidzji kā augstākais pirmsspēks rada pamatformas, jo esamība sākas neesamībā. Taidzji pastāvēja jau pirms pasaules sadalīšanās debesīs un zemē, kad sākotnējā dzīvības enerģija eksistēja haotiskā stāvoklī un bija vienota, t.i. bija "lielais sākums", "lielā vienotība" (taiji). Taidzji sasaiste ar taiji, vienu no augstākajām dievībām, to iekļāva ķīniešu mitoloģijā. Taidzji koncepcijas ģenēze turpinājās viduslaikos, ieņemot īpašu vienu neokonfuciānisma skolas ideju konstrukcijās, it īpaši Džou Duņi (1017.-1073.), Šao Juna (1011.-1077.), Lu Dzjujuaņa (1139.-1193.) un Džu Si (1130.-1200.) mācībās (pēdējais taidzji traktējums izklāstīts Džu Si mācībā, kurš taidzji identificēja ar absolūto likumu - li): sākotnēji daba atradusies haosa jeb "neierobežotā" (无极, wújí - udzji) stāvoklī, bet tad sākās taidzji pašsakustēšanās, saistoties spēkiem jan un iņ un pieciem pirmelementiem jeb "stihijām" noveda pie visas daudzveidīgās īstenības izveidošanās un attīstības. Neatkarīgi no tā, vai domātāji pārstāvēja ideālistisku vai materiālistisku virzienu, taidzji tika traktēts kā kosmogoniskā procesa pirmssākums, kas radījis mums zināmo pasauli, ieskaitot cilvēku. Taidzji jēdziens bija plaši izplatīts tautas ticējumos un mitoloģijā, tā grafiskais simbols (gan atsevišķi, gan kopā ar astoņām trigrammām) tika plaši izmantots talismanos, kam bija jāsargā cilvēku no ļaunā.
Mūsdienās Rietumos sarunvalodā ar "taidzji" apzīmē plašu fenomenu spektru, kuru nosaukumos figurē šis jēdziens (piem. "taidzji cjuaņ" u.c.), kas norāda uz šajās mācībās ietverto pasaules tapšanas pamatprincipu.
Literatūra par šo tēmu
- Taidzi // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 408. lpp.
- Zhang Dainian, Edmund Ryden. Key Concepts in Chinese Philosophy. - Yale University Press, 2002
- Калкаев Е.Г. Категория «Великий предел» в философии Шао Юна. // Человек и духовная культура Востока. Альманах. Вып.1. - Москва, 2003. c. 105-142.
