Līvena nodaļa
Līvena vienība, Firsta Līvena nodaļa (kr. отряд князя А.П. Ливена, Russische Abteilung Fürst Lieven; 08.03.1919.-06.06.1919.), jeb firsta Līvena Rietumu brīvprātīgo korpuss (06.06.1919.-09.07.1919.) - 1919. gadā Latvijas Republikas bruņoto spēku - landesvēra (zemessardzes), - pakļautībā pret lieliniekiem karojoša vienība.
Saformēta 1919. gada februāra 15. janvārī Lībavā (mūsd. Liepāja), kur no atbēgušajiem Pleskavas korpusa virsniekiem un izformētās Liepājas brīvprātīgo vienības vīriem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību (kr. Либавский добровольческий стрелковый отряд).
Pirmais vienības komandieris bija ģenerālleitnants Aleksejs fon Pālens. Nespējot pienācīgi darboties sarežģītajā militāri politiskajā situācijā, viņš atkāpās no amata, vadību nododot firstam Anatolam Līvenam. Par Līvena vietnieku kļuva pulkvedis Ervīns Rārs, par saimniecības daļas vadītāju - pulkvedis Bīrihs, štāba priekšnieks - kņazs Krapotkins. Vienība piedalījās Latvijas Neatkarības karā, pēc tam Krievijas pilsoņu karā.
Saskaņā ar zemessardzes virsštāba (Oberstab) slēgto līgumu, tam pakļauta militāri un saimnieciski līdz 1919. gada 1. jūlijam. Komandieri:
- rotmistrs firsts A.Līvens (08.03.1919.-24.05.1919.)
- kapitans K.Didorovs (24.05.1919.-20.11.1919.)
- pulkvedis Janovič-Kaneps (18.06.1919.-07.1919.)
- kapitans K.Didorovs (08.1919.-20.11.1919.)
Kā "krievu vienībai", Latvijas Pagaidu valdība tai ne visai uzticējās, vācbaltieši uz to skatījās greizi, Rietumu sabiedrotie to uzskatīja par germanofilu, kamēr Vācija tai pārmeta rietumu sabiedrotiem draudzīgu nostāju. Lai gan Līvena nodaļa literatūrā tiek uzskatīta par krievu vienību, tās sastāvs pašā sākumā komplektējās vairumā no krieviem un latviešiem, pa daļai no vācbaltiešiem un nelielā skaitā igauņiem. Arī samērā liels skaits vēlāko Latvijas armijas virsnieku bija firsta Līvena nodaļas rindās, piemēram, vēlākie Zemgales artilērijas pulka komandieris plkv. T.Andersons, Rīgas kara apriņķa pr-ks plkv. A.Lasmanis, kara tiesnesis plkv. H.Jakabsons, pltn. Karlsons, Armijas štāba Informācijas daļas pltn. Blaus, pltn. Branševics, A.Silgailis u.c. Uniforma bija vācu feldgrau ar Krievijas armijas uzplečiem un dienesta pakāpju apzīmējumiem. Cepure bija cara armijas parauga ar zilu apmali un Krievijas armijas kokardi. Uz ietērpa kreisās piedurknes bija uzšūta lente krievu nacionālās krāsās - balts, zils, sarkans - "V" leņķī ar virsotni uz augšu, kā arī neliels balts krusts leņķa vidū.
1919. gada 31. janvārī vienībā bija virsnieku vads 65 durkļi, kareivju rota (250 durkļi), 2 smagie ložmetēji, 6 ložmetēji, 2 lauka lielgabali un jātnieku eskadrons (100 vīri). Ietērpti bija vācu uniformās un uzkabē ar Krievijas atšķirības zīmēm un kokardēm, virsnieka alga bija 18 markas, ierindnieka – 11 markas dienā. Caur Aizputi un Apriķiem devās uz Saku un Pāvilostu, lai segtu Ventspils-Liepājas virzienu un nodrošinātu Liepājas placdarma kreiso flangu pie jūras. Šajā frontes iecirknī nodaļai nekādas nopietnas sadursmes ar ienaidnieku nebija, tuvākajās nedēļās saņēma arī pirmo papildinājumu: jātnieku vadu un dažus brīvprātīgos. 17. februārī nodaļa, saskaņā ar saņemto pavēli, devās no Sakas uz Alšvangu (Alsungu) un tālāk uz Sarnāti, kur ieņēma aizsardzības līniju. Te 23. februārī nodaļa pieņēma pirmo kauju, kad pēc lielinieku uzbrukuma atsišanas izvērsa uzbrukumu Ventspils virzienā. Uzturoties Ventspilī, Līvena nodaļai pievienojās lielāks skaits brīvprātīgo un uz Goldingenu (Kuldīgu) vienība devās ievērojami spēcīgāka. Kuldīgā 8. martā vienībai pievienojās Latvijas zemessardzes krievu rota. Izveidoja 2 rotas: 1. kājnieku rota kpt. Didorova vadībā un 1. ložmetējnieku komanda štabs-kapitana V.Ešolca (pēc tautības igaunis) vadībā, jātnieku vads un vezumnieki (kopā ~250 vīri).
13. martā firsta Līvena nodaļai ar piedalīto lielgabalu tika uzdots virzīties labā spārna kolonnā caur Vārmi uz Šķēdi un tālāk uz Irlavu ar uzdevumu ieņemt Jelgavas-Tukuma šoseju aptuveni 20 km dienvidos no Tukuma. Pa labi no firsta Līvena nodaļas uzbruka Atsevišķais latviešu bataljons virzienā Skrunda-Saldus-Dobele. Līvena nodaļa straujā uzbrukumā ieņēma Šķēdi, tad pēc aptuveni 80 km pārgājiena 2 dienu laikā 15. marta agrā rītā pienāca pie Abavas upes pie Irlavas, kur satrieca skaitliski daudz lielāku lielinieku vezumnieku kolonnu. Pēc Zemītes ieņemšanas Līvena nodaļa turpināja gājienu rietumu virzienā un 16. martā ieņēma Slampes dzelzceļa staciju (~17 km dienvidos no Tukuma). 17. martā vienība zemessardzes spēku avangardā ar kaujām lauzās no Tukuma uz Kalnciemu, ar uzdevumu nodrošināt Jelgavas ieņemšanu no austrumiem. 20. martā nodaļa tika atsaukta uz Jelgavu, kur pusotras dienas ilgās cīņās atvairīja vairākus latviešu strēlnieku frontālos uzbrukumus, tiem mēģinot atgūt pilsētu. Ar savu varonīgo rīcību nodaļa bija izpelnījusies ne tikai Jelgavas iedzīvotāju atzinību, bet ari Latvijas pagaidu valdības iekšlietu ministra Dr. Valtera personīgi nodoto pateicību firstam Līvenam un viņa nodaļai, kad ministrs pēc dažām dienām apmeklēja Jelgavu. 25. martā nodaļa atsita vēl vienu LSPR armijas 10. un 16. pulku uzbrukumu un ieņēma visu mežaino apvidu Lielupes kreisajā krastā līdz Volguntai. Pēc tam frontē bija iestājies pozīciju karš ar lokāliem uzbrukumiem, pretuzbrukumiem un izlūkošanu. Līvena nodaļai bija uzdevums apsargāt Lielupes kreiso krastu, sākot aptuveni 5 km ziemeļrietumos no Jelgavas līdz Klīves pusmuižai, t.i., līdz Kalnciema placdarma labajam spārnam. Pa labi no nodaļas atradās Dzelzdivīzijas vienības, pa kreisi Atsevišķais latviešu bataljons, kas aizstāvēja Kalnciema placdarmu.
Aprīļa vidū Līvena nodaļu atsauca no frontes un izvietoja Līvbērzes apkārtnē hospitalizācijai, jo vienībā bija konstatēti saslimšanas gadījumi ar tīfu (mira arī fon Rars). Tur nodaļa ievērojami palielinājās skaitliski, saņemot papildinājumus no Liepājas un Ventspils. Sāka formēt haubiču baterija. 16. maijā Līvena nodaļu pārdislocēja uz fronti, un tā ieņēma savu iepriekšējo kaujas iecirkni Lielupes kreisā krastā, kā arī labo spārnu no Kalnciema placdarma, no Klīves pusmuižas līdz Odiņiem. Šajā laikā firsts Līvens apmeklēja Berlīni, pasteidzinot brīvprātīgo vervēšanu atbrīvoto karagūstekņu vidū. Aprīļa beigās vienībā bija jau ~500 durkļu (1. rotā - 250, 2. rotā - 125, rotmistra Rodkēviča eskadronā - 100). Sākās haubiču baterijas formēšana. 18. maijā lielinieki uzsāka plašākā mērā preuzbrukumu, lai ieņemtu Sloku un Kalnciema placdarmu - 2. Latviešu strēlnieku pulkam bija jāieņem Kalnciema placdarms, kuru līdz 20. maijam asiņainās kaujās nosargāja Līvena nodaļa. 19. maijā 3 Padomju Latvijas aviācijas diviziona 1. nodaļas lidotāji - V.Jakubovs, |.Priedītis un N.Pušķelis - ar saviem “Nieuport 24 bis” tipa vienvietīgajiem iznīcinātājiem pārlidoja fronti un pievienojās nodaļai, liekot pamatu Līvena aviācijas nodaļai.
22. maijā sākās uzbrukums Rīgai, kur Līvena nodaļa kā rezerve ietelpa plkv. Baloža vadītajā kolonnā (Atsevišķā latviešu brigāde, Eilenburga bataljons, Lēves haubiču baterija, Emkes pusbaterija un Drahenfelza jātnieku eskadrons). Kolonnai bija, virzoties pa Kalnciema-Rīgas lielceļu, jāatspiež ienaidnieku un jāturpina tā vajāšana starp Maztīreļa purvu un Babītes ezeru. Pēc Dzilnu ieņemšanas, Līvena nodaļai bija pavēle doties uz Rīgu pa Kalnciema lielceļu (pārējā Baloža kolonna devās caur Piņķiem uz Babītes staciju un tad Rīgas virzienā), kur, virzoties aiz Eilenburga bataljona, tā sasniedza Pārdaugavu ap plkst. 18:00. Kā atmiņās rakstīja A.Silgailis, līveniešu kolonna iegāja Pārdaugavā slēgtā ierindā un dziedot krievu dziesmas, bet Rīgas iedzīvotāji to it sevišķi jūsmīgi apsveikuši. Nodaļai bija uzdots iztīrīt no lielinieku atliekām pilsētas ziemeļu daļu un Mežaparku, kur nodaļai gandrīz iznāca bruņota sadursme ar vācu Dzelzdivīzijas karavīriem, kuri gribēja sagrābt "Valdšieschena" alus brūzi un pilsētas saldētavas. Nākošā dienā Līvena nodaļai bija uzdots iztīrīt no ienaidnieka. Daugavas labo krastu līdz tās ietekai jūrā un ieņemt Daugavgrīvas cietoksni. Šo uzdevumu nodaļa veica, nesastopot ienaidnieka pretestību, un atgriezās ar lielu gūstekņu skaitu, kara trofejām un vienu bruņoto automobili (to nosauca par "Россия" un vltn. Meiera vadībā tas vēlāk piedalījās cīņās Pēterburgas frontē).
25. maijā Līvena nodaļa saņēma pavēli iziet no Mīlgrāvja un, apejot Ķīšezeru un Baltezeru, no ziemeļiem šķērsot Vidzemes šoseju pie Ropažiem, sabojāt dzelzceļu un tur nocietināties, līdz no Juglas uzbrūkošās vienības pienāks pie Ropažiem. Avangarda eskadronu vadīja pats firsts, un tas mežainā apvidū ar vienīgo šauro gājiena ceļu bija spiests virzīties samērā slēgtā ierindā. Tuvojoties mežmalai iepretim Aldera muižai (Mazā Baltezera ziemeļu krastā), kolonna pēkšņi atdūrās pret ienaidnieka spēcīgu šauteņu un ložmetēju uguni. Uzdambētais šaurais meļa ceļš ienaidniekam bija labi saredzams, un purvainais, mežainais apvidus abpus ceļam kavēja eskadrona izvēršanu kaujai. Krita eskadrona komandieris un ievainoja firstu un viņa adjutantu. Stāvokli glāba eskadronam piedalītās baterijas 2 lielgabali, kas tiešā tēmējumā tūdaļ atklāja uguni un piespieda ienaidnieku atstāt Aldaru muižu, kā arī kaujas beigās palīgā pienākušais latviešu brigādes 3. eskadrons. Pārkārtojusies Līvena nodaļa turpināja kustību uz Ropažiem, kurus tā sasniedza vēlā vakarā. Nākošā dienā nodaļa, saskaņā ar saņemto pavēli, devās atpakaļ uz Rīgu un novietojās Juglas apkārtnē. Komandiera funkcijas firsts Līvens nodeva kapteinim Didorovam un veselības stāvokļa dēļ demobilizējās.
Pēc Rīgas ieņemšanas firsta Līvena nodaļa nodaļa sāka saņemt arī Vācijā un Polijā no bijušajiem gūstekņiem savervētos brīvprātīgos un jūnija sākumā vienība izvērtās par ievērojamu karaspēka vienību, sastāvošu no: 1 kājnieku pulka (3 bataljoni), 1 smago ložmetēju rotas, 1 jātnieku diviziona (apakšpulkvedis Kozakovs, 250 zobeni), 1 lauka artilērijas (4 lielgabali) un 1 haubiču baterijas (kapteinis Andersons, 4 haubices), 1 bruņota automobiļa un 1 aviācijas nodaļas (3 lidmašīnas). Kopā ~3500 vīru. Bez šīm kaujas vienībām formējās arī 2 papildu rotas un kadri vienam dzelzceļu apsardzības bataljonam un dzelzceļu ekspluatācijas brigādei, kā arī sakaru komandu. Vienības formējās Rīgā un Jelgavā. 1 kājnieku bataljons Rīgā pildīja garnizona dienestu. Savainotā līvena vietā 24. maijā par vienības komandieri kļuva kapteinis K.Didorovs. 9. jūnijā Didorovs saņēma landesvēra virsštāba pavēli nekavējoties sūtīt kapt. Galaktionova rotu uz ziemeļiem ar uzdevumu iztīrīt no lieliniekiem iecirkni rietumos no Cēsīm starp vācbaltiešu vienībām un plkv. Baloža brigādes kreiso spārnu. Līveniešu rota 1. jūnijā virzījās uz Ieriķiem, 3. jūnijā sasniedzot Melturu dzelzceļa staciju, kur tai ceļu aizšķērsija Igaunijas armijas vienības. 4. jūnijā Rota ieņēma apsardzības iecirkni no latviešu brigādes kreisā spārna pie Dzērbenes līdz Veismaņiem (6 km austrumos no Cēsīm). Galaktionovs informēja landesvēra komandieri majoru Flečeru, ka karadarbību pret igauņiem neuzsāks, jo par savu ienaidnieku uzskatot lieliniekus. Rotu vairākkārt apmeklēja pārstāvji no zemessargu virsstāba un mēģināja pierunāt aktīvai darbībai bruņotas sadursmes gadījumā ar igauņiem, taču vienība savu pozīciju nemainīja. 20. jūnija rītā nodaļa atstāja savu apsardzības iecirkni, kur to nomainīja vācu Michaelisa nodaļa. Pēc nomaiņas līvenieši devās uz leriķiem, kur kāpa vilcienā un caur Rīgu aizbrauca uz Liepāju. Liepājā bataljons ieradās naktī no 22. uz 23. jūniju, kur Līvena vienības tika izvietotas vecpilsētas centrā.
1919. gada kaujās krita: 13. martā – jātnieku eskadrona kavalēristi Dumpe un Bērtulis; 17. martā – 1. rotas poručiks Šlosmanis; 22. martā Mītavā – ložmetējnieks Ivanovs; 19. maijā pie Kalnciema nāvējoši ievainots ložmetējnieks Sergejs Kolosovs; 20. maijā pie Kalnciema – ložmetējnieku rotas karavīri Janovskis un Boļeslavs Grigaitis, 1. rotas karavīrs Alfrēds Zanbergs; 24. maijā pie Baltezera – eskadrona komandieris rotmistrs Radzēvičs, artilēristi Šulcs un Cīrulis; 12. jūnijā igauņu nošauts pie Vendenes (neitrālajā zonā iepērkoties) karavīrs Krūmiņš.
Kā jau juku laikos, visu laiku ritēja sarunes un pretlieliniecisko spēku reorganizācijas mēģinājumi. Jūnijā uz brīdi Līvena vienība bija ar mieru iekļauties jaunveidotajā Rietumu brīvprātīgo armijā, taču, redzot pulkvežu Virgoliča un Bermonta nesaskaņas un ambīcijas, ar 27. jūniju pulkvedis Janovičs-Kaņeps atteicās no sadarbības ar Vācijas armiju, pārejot sabiedroto aizbildniecībā, kas ievērojami pasliktināja karavīru apgādi. Arī atalgojumu saņēma ar lielu nokavēšanos un Latvijas naudā, ko vietējā tirgū nelabprāt ņēma pretī. Vienību pārdēvēja par firsta Līvena Rietumu brīvprātīgo korpusu un iekļāva Ziemeļrietumu armijā. Līdz tam lojālā līveniešu attieksme pret Latvijas valsti krasi mainījās pēc tam, kad jūnija beigās Liepājā pa jūras ceļu ieradās latviešu Ziemeļbrigādes 3. Siguldas kājnieku pulks, kura karavīri uzreiz centās izraisīt konfliktus ar līveniešiem, pēc iespējas centās uzsvērt, ka tā esot krievu vienība, kurai jaunajā Latvijā neesot vietas, draudēja tos atbruņot. 10. jūlijā līveniešu 1. bataljonu pēc sabiedroto misijas rīkojuma pārveda uz Igauniju, lai sūtītu uz pretlielinieku fronti pie Narvas, kur kur tika izveidota t.s. Līvena divīzija (3 kājnieku pulki), kas kā 2. kājnieku divīzija cīnījās Judeņiča Ziemeļrietumu armijas 1. korpusa sastāvā pie Petrogradas laikā līdz 1919. gada decembrim. Janovič-Kaneps tika atcelts no amata un viņa vietā atkal stājās kapt. Didorovs. 19.-20. jūlija naktī arī Liepājā palikušās Līvena vienības ar transporta tvaikoni "Holsatia" atstāja Liepājas ostu. Vēlāk sekoja arī pārējās vienības, kas formējās Rīgā un Jelgavā. Uzzinājuši, ka vienība tiek sadalīta un daļēji atbruņota, liels skaits brīvprātīgo, kas bija iestājušies nodaļā pēc Rīgas ieņemšanas, no tās izstājās un vai nu pārgāja uz latviešu vienībām, vai arī iestājās Rietumu brīvprātīgo armijā, kas formējās Jelgavā un Šauļos.
1. rotas virsnieku saraksts
2. rotas virsnieku saraksts
kapteinis K. Didorovs
virsnieku grupa
S. Malkins
K. Klasinskis un J. Bočarņikovs
V. Dorohovs
pulkvedis E.Rārs
štāba virsnieki
Mītavas (mūsd. Jelgava) apkaimes ieņemšanas kaujas 1919. gada 17.-18. martā
Līvena vienība Rīgas atbrīvošanā
Līvena artilēristi
Literatūra par šo tēmu
- Silgailis A. Firsta Līvena nodaļa. // Daugavas Vanagu Mēnešraksts. 1985., Nr.1., 83.-86. lpp.
- Lilenurms P. Līveniešu formas tērps un tā simbolika 1919.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
- Čapenko A. Firsta Anatola Līvena Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienības izveidošanās un cīņas Latvijas teritorijā 1919. gadā // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata IV. – Rīga, 2003. – 95.–110.
- Pāvels Bermonts-Avalovs. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2015., 344 lpp. ISBN 978-9934-0-4847-0
- Ливен A. Памятка Ливенца. 1919-1929. - Саламандра: Рига, 1929 - 190 c.
- Рутыч Н.Н. Белый фронт генерала Юденича. - Москва, 2002
- Волков С.В. Белая борьба на северо-западе России. - Москва, 2003
- Ливен А.П., князь. В южной Прибалтике // Белое дело: Летопись белой борьбы: Материалы, собранные и разобранные бароном П.Н. Врангелем, герцогом Г.Н. Лейхтенбергским и светл. князем А.П. Ливеном, под ред. А.А. фон Лампе / ред. А.А. фон Лампе. - Берлин, 1927.
- Рутыч Н.Н. Белый фронт генерала Юденича: Биографии чинов Северо-Западной армии. - Москва, 2002
