Linotoraksa
Linotoraksa (sgr. Λινοθώρηξ, an. linothorax, kr. линоторакс) jeb linu bruņuveste (sgr. θώρηκα λίνεον, lat. thorax linteus, kr. льняной панцирь) - no lina auduma gatavota, hoplīta plecus, krūšukurvi un vidukli sargājoša bruņuveste (θώρηξ) Senajā Grieķijā bronzas laikmeta beigās, dzelzs laikmeta sākumā, lietošanas uzplaukumu piedzīvojot hellēnisma laikmetā.
Pirmo reizi apzīmējums sastopams “Iliādā” kā bruņu veids, kuru lieto Oileja dēls Ajakss, brāļi Adrasts un Amfijs, kā arī Meropa dēli. Acīmredzot šis bruņu tips tieši tad parādās, jo pārējie ahaju un trojiešu varoņi valkā bronzas bruņas. Daudz linu bruņuvestes piemin klasiskā perioda autori - Hērodots, Tukidīds, Ksenofonts, - kā arī vēlāk dzīvojošie Polībijs, Diodors un Arians. Pausānijs vēsta, ka Sirakūzu tirāns Gelonoms 480. g.p.m.ē. tādas ziedojis Apollona templim Delfos. Latīnis Tits Līvijs piemin lina bruņas, kuras 438. g. p.m.ē. valkājis etrusku valdnieks Larss Tolumnijs, un kuras kā trofeja glabājās Jupitera templī Romā vēl 450 gadus vēlāk. Silijs Italiks tās piemin savā “Poēmā par pūniešu karu”. Vizuālajos avotos visvairāk lina bruņuvestes parādās sengrieķu keramikas apgleznojumos, bareljefos. Piemēram, Nereida monumenta (an. Nereid Monument) ciļņos 27 karotājiem ir lina bruņuvestes.
Vestes pamatu veidoja vismaz 14-16 līmēta linauduma slāņi aptuveni 1-1,5 cm biezumā - kopā bruņuveste bija daudz vieglāka par sengrieķu plākšņu vai anatomiskajām bruņuvestēm, taču tikpat sargājoša. Cik var spriest no zināmā materiāla, lina bruņuvestes piedzīvojušas trīs formas attīstības stadijas:
- Sākotnēji to veidoja viens linaudekla gabals no padusēm līdz gurniem, kuru aptina ap rumpi daudzās kārtās, nostiprinot uz kreisā sāna ar cilpām. Uz muguras tika stiprināts U veida uzliktnis ar plecu lentām, kas stiprinājās uz krūtīm un neļāva linu aizsargslānim noslīdēt lejup. Lai nodrošinātu kustību brīvību, vestes apakša tika pārgriezta vertikālās strēmelēs. Tās gan daļēji aizsargāja gurnu daļu un iegurni, gan ļāva skriet, lēkt un sēdēt zirga mugurā.
- Ar laiku sāka veidot lina bruņuvestes pēc individuālas piegrieznes, līmējot auduma slāņus vienu uz otra. Pateicoties eksperimentālās arheoloģijas pētījumiem zinām, ka vienai vestei tika izlietoti aptuveni 17 m2 lina auduma un 7,5 l līmes. Šāda veste varēja svērt 3,5-5 kg, t.i. bija vieglākas par jebkurām citām tā laika bruņām. Veste tika balināta un tad krāšņi izrotāta ornamentiem un zīmējumiem.
- 6. gs. p.m.ē. otrajā pusē papildus aizsardzībai un lina slāņa sāka stiprināt lamerālas zvīņveida plāksnītes. 5. gs. p.m.ē. pirmajā pusē sāka lietot lielāka izmēra taisnstūra metāla plāksnes (dažkārt apvienojumā ar zvīņām: tās vestes priekšpusē, plāksnes gar sāniem un uz muguras).
Literautūra un avoti par šo tēmu
- Aldrete G.S., Bartell S., Aldrete A. Reconstructing ancient linen body armor. Unraveling the Linothorax Mystery. — Baltimore, 2013.
- Snodgrass, A.M. Arms and Armour of the Greeks. — London, 1967.
- Jarva, E. Archaeology on Archaic Greek Body Armor. — Rovaniemi, 1995.
- Anderson, J.K. Hoplite Weapons and Offensive Arms // Hoplite: The Classical Greek Battle Experience / Ed. by V. D. Hanson. — London-New York, 1991. — P. 19–37.
- Blyth, P.H. The Effectiveness of Greek Armour against Arrows in the Persian War (490–479BC): An Interdisciplinary Approach. — PhDiss, unpublished thesis, 1977.
- Gleba, M. Linen-clad Etruscan warriors // Wearing the Cloak. Dressing the Soldier in Roman Times / Ed. by M.-L. Nosch. — Oxford, 2012.
