Nacionālsociālisms
Nacionālsociālisms (vc. Nationalsozialismus) jeb saīsinājumā nacisms - radikālu ideju kopums Vācijā XX gs. pirmajā pusē, kas nostiprinājās tūdaļ pēc 1. pasaules kara, eklektiski apvienojot vienā kopumā XIX gs. mistiķu (Helēna Blavatska, Rūdolfs Šteinerts u.c.) rasu un antisemītiskās teorijas ar kreiso sociālekonomistu saimnieciskajām koncepcijām. Savukārt savas metodes visai brīvi pārņēma gan no labējiem fašistiem, gan no kreisajiem komunistiem- tāpēc dēvēja sevi par nacionālajiem sociālistiem, - taču pasaules uzskata pamatā lika mācību par rasēm (t.s. rasu teoriju) un t.s. "asins un zemes" ideju.
Līdzīgi kā fašisms, noliedza ekonomisko un politisko liberālismu. Savukārt, izvērtējot valsts un nācijas lomu, nacisms bija diametrāli pretējs fašismam: nācija veido valsti. Valsts pastāvēšana nacismā ir otršķirīga, jo valstij ir tikai viena funkcija: valstsnācijas sargāšana un nodrošināšana, lai tā var realizēties savā kultūrā. Panākumus nacisms guva ne tik daudz ar idejām, kas bija diezgan juceklīgas, cik ar praktisko mērķu t.s. 25 punktu "pozitīvo programmu", kas balstījās uz divām pamattēzēm:
- Stipras valsts varas nodibināšana nodrošinās Vācijas ekonomisko uzplaukumu un darbu strādniekiem;
- Stipras varas nodibināšana pasargās vācu uzņēmējus no komunisma draudiem.
Rasi izprata kā tautu uzplaukuma vai bojāejas izšķirošu faktoru, savukārt par vēstures svarīgāko virzošo spēku postulēja cīņu starp dažādām rasēm. Visai lielajā ideju juceklī nebija pat kādu konkrētu kritēriju, kas noteiktu piederību rasei, vienīgais, rases iedalīja bioloģiski un intelektuāli „vērtīgās”, „mazvērtīgās” un „nepilnvērtīgās”. Par rasi, kas vēsturiski radījusi civilizāciju kā tādu, nacisti uzskatīja "āriešus", kā dēvēja nordisko jeb Ziemeļu rasi. Pie „āriešiem” tika pieskaitītas praktiski visas Eiropas tautas, taču vācieši tika atzīti par rasiski visaugstvērtīgākajiem (citas tautas "sabojātas" ar mazvērtīgāko rasu asiņu piejaukumu). No „nepilnvērtīgo rasu” vidus nacisti īpaši izcēla ebrejus, kurus vainoja visās iespējamās negācijās cilvēces vēsturē. 1933. gadā Vācijā pie varas nāca NSDAP, kas uzņēmās īstenot nacionālsociālisma idejas dzīvē.
Asins un zemes (Blut und Boden) ideja bija tautas rasiskās tīrības saistīšana ar dzīvesvietu un nodarbošanos, t.i. dzīvi laukos, prom no pilsētām, kas morāli degradējot. Zemniecību uzlūkoja kā galveno iecerētās nacionālsociālistiskās tautas kopības (Volksgemeinschaft) pamatu, kas palīdzēs vācu tautai "rasiski atveseļoties". Līdz ar to visai sabiedrībai ar laiku jāzemnieciskojas, izveidojot ideālo sabiedrības iekārtu, kurā visas ekonomiskās un sociālās pretrunas aizstās īpaša nacionāla saliedētība un saskaņa.
Nacionālsociālisma ideoloģijai nav ne precīzas uzskatu sistēmas, ne arī skaidrības par savu problemātiku un tās robežām - nav vienotas teorijas. Daudzos jautājumos tā ir plaģiāts, eklektiski pielāgojot īstermiņa vajadzībām atšķirīgas un bieži vien savstarpēji nesaderīgus dažādu laikmetu un atšķirīgu virzienu filozofu un publicistu koncepciju fragmentus. Jau no rašanās brīža tā vairāk vai mazāk apzināti gatavota kā apvienojošs pamats varas propagandai. Taču vienotas nacionālsociālisma koncepcijas kā tādas nebija - paustās idejas ir visai pretrunīgas pat viena autora darbos (piemēram, Hitlera "Mana cīņa"), un neveidoja kopumu ar citu ideologu pausto.
Literatūra par šo tēmu
- Zellis Kaspars. Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941‒1945). – Mansards: Rīga, 2012. ISBN 978-9984-872-67-4
- Zariņš Vilnis. Nacionālsociālisma ideoloģija un tās izpausmes Latvijā. - Latvijas Universitātes aģentūra, Rīga, 2016. ISBN 978-9934-506-31-4
- Макарова Л.М. Идеология нацизма. - Сыктывкарский университет, Сыктывкар, 2005. ISBN 5-87237-480-1
