Otrais opija karš
Otrais opija karš jeb Anglijas un Francijas iebrukums Ķīnā (an. Second Opium War, the Second Anglo-Chinese War, the Second China War, the Arrow War, or the Anglo-French expedition to China, vc. Zweiter Opiumkrieg, oder Arrow-Krieg, kr. Вторая опиумная война; 1856-1860) – 1956. gadā Lielbritānija, izmantojot Cjinu impērijas (Ķīnas) iekšpolitiskās grūtības (taipinu sacelšanās) iesniedza tās valdībai ultimātu, kurā pieprasīja neierobežotas tirdzniecības iespējas, neierobežoties tiesības ievest un tirgot opiju, pastāvīgas pārstāvniecības Pekinā. Ķīnas valdība noraidīja ultimātu, un 1856. gada okrobrī Lielbritānija pieteica Cjinu impērijai karu (formālais iemesls bija varasiestāžu atteikšanās atbrīvot aizturē†o kontrabandistu kuģa "Arrow" apkalpi).
Sabiedroto armija ieņēma lielākās piekrastes ostas, kā arī 1858. gadā – impērijas galvaspilsētu Pekinu. Ķīnas armijas pretošanās tika salauzta, valsts bija spiesta piekrist sev neizdevīgiem tirdzniecības noteikumiem un pakārtot ārpolitiku Lielbritānijas un Francijas interesēm. 1857. gadā karadarbībā iesaistījās arī ASV un Francija. Pēc Dagu fortu zaudēšanas 1858. gada 20. maijā imperators akceptēja miera sarunu uzsākšanu. Kaut arī konfliktējošās puses sarunu finālā jūnijā parakstīja t.s. Tjaņdzjiņas traktātus, saskaņā ar kuriem eiropiešu tirgotājiem atvēra pieeju vēl sešām ostām, Ķīnas teritorija tika atvērta misionāriem, impērijas valdība apņēmās kompensēt rietumvalstīm to kara izdevumus. Lai novērstu Krievijas impērijas iesaistīšanos karā, Cjinu impērija bija spiesta piekāpties un parakstīt Aigunas līgumu, saskaņā ar kuru atteicās no savām teritorijām Amūras upes kreisajā krastā un Usūrijā.
1859. gada jūnijā Lielbritānijas flote uzbruka Dagu cietoksnim Baihejas upes grīvā, taču sastapa negaidītu pretestību – tika izveidots ekspedīcijas korpuss (12 290), kas 1860. gadā ieradās Honkongā, kur apvienojās ar Francijas armijas ekspedīcijas korpusu (7 650 vīru) un augusta sākumā atkal uzbruka Dagu cietoksnim. Pēc tam sabiedroto spēki ieņēma Tjaņdzjiņu, jeb Dienvidu galvaspilsētu. Septembrī vairākās kaujās ķīniešu armija tika sagrauta un zaudēja kaujasspējas. Oktobra sākumā sabiedroto armijas sasniedza Pekinu, izpostīja un izlaupīja imperatoru vasaras rezidenci Juaņminjuaņu (圓明園, Yuánmíngyuán), bet 13. oktobrī Pekinas garnizons bez kaujas kapitulēja, atverot pilsētas vārtus.
25. oktobrī tika parakstīts Pekinas līgums, saskaņā ar kuru Cjimnu impērija apņēmās izmaksāt 8 000 000 000 ļanu lielu kontribūciju, atvērt ārvalstu tirgotājiem Tjaņdzjiņu, atļaut vervēt ķīniešu strādniekus kā kūlijus darbam Lielbritānijas un Francijas kolonijās, atvērt valsts tirgu narkotiku (opija) ievešanai un tirdzniecībai, atdot Lielbritānijai Czjulunas pussalas dienviddaļu. 1860. gada 14. novembrī impērijas valdība bija spiesta parakstīt Pekinas traktātu, par teritoriju zaudēšanu ziemeļos un jaunas robežas ar Krievijas impēriju noteikšanu.
Skat. arī: Pirmais opija karš
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 249. lpp.
- Unwerter Genuss. Zur Dekulturation der Lebensführung von Opiumkonsumenten. - Transcript: Bielefeld, 2009, ISBN 978-3-8376-1271-4
- Bickers Robert A. The scramble for China: foreign devils in the Qing empire, 1800-1914. - Allen Lane: London, 2011, ISBN 9780713997491
- Beeching Jack. The Chinese Opium Wars. - Mariner Books, 1975, ISBN 0-15-617094-9
- Lovell Julia. Opium War. - Picador: London, 2011, ISBN 9780330537858
- Wong J.Y. Deadly dreams: opium, imperialism, and the Arrow War (1856-1860) in China. - Cambridge University Press: Cambridge / New York, 1998, ISBN 0521552559
