Pārsonss Tolkots

Tolkots Pārsonss (an. Talcott Parsons, vc. Talcott Parsons, kr. Толкотт Парсонс, 1902-1979) - vēsturnieks, sociologs, funkcionālās teorijas piekritējs.

Dzimis 1902. gada 13. decembrī Koloradospringsā (Colorado Springs), ASV, protestantu garīdznieka ģimenē. Studējis bioloģiju un filosofiju Amherstā (Amherst), pēc tam studējis Londonas ekonomikas un politikas zinātņu augstskolā (The London School of Economics and Political Science), Heidelbergas universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg). 1927.-1973. gados pasniedza socioloģiju Harvarda universitātē (Harvard University).

Savā mācībā četrus organizācijas līmeņus:

1. primārajam jeb „tehniskajam” līmenim ir raksturīga tieša elementu mijiedarbība. Šeit pastāv tiešs, personisks cilvēku kontakts citam ar citu, darbības korelācija ar apstākļiem.
2. Pārvaldes līmenī tiek regulēta pirmā līmeņa elementu mijiedarbība. Šis organizācijas līmenis ir starpnieks struktūru ārējās attiecībās; rūpējas par cilvēku materiālo nodrošinājumu un vērīgi seko kārtības saglabāšanai.
3. Institucionālās organizācijas līmeņa kompetencē ir „augstākas kārtas” jautājumi: dažādi pārvaldes institūti, administratīvās padomes utt.
4. Pašā augstākajā – valstiskajā organizācijas līmenī runa ir par valsts un valdības organizācijām, kurām ir kontroles un regulēšanas funkcijas attiecībā pret zemākajiem līmeņiem. Sabiedrības pastāvēšana un saskaņota darbība ir atkarīga no tās struktūru normālas funkcionēšanas. Ar funkcionēšanu tiek saprasta darbība, kura veicina vai kavē sociuma kā veseluma saglabāšanos.

Šādai darbībai ir jāatbilst 4 sistēmprasībām (4 funkcionāliem imperatīviem AGIL).,t.i., darbībai ir jābūt:

1. adaptīvai (A – adaption) – jāveicina sistēmas pielāgošanās tās apkārtnei;
2. mērķvirzošai (G – goal attainment) – mērķus un to prioritātes noteicošai, mērķu sasniegšanai nepieciešamo resursu mobilizējošai;
3. integrējošai ( I – integration) – sistēmas vienotības, veseluma un iekšējas kārtības uzturošai;
4. latenta parauga saglabājošai (L – latency) – sistēmas līdzsvaru nodrošinošai. Stabilā sociālā organismā normāli funkcionējošas daļas uztur un saglabā līdzsvaru, sistēmas homeostāzi. Daļas funkcionē normāli (pareizi), ja to darbība atbilst sabiedrības stabilitāti nodrošinošai vērtību orientācijai. Disfunkcija ir graujoša darbība, kas vērsta uz sistēmas stabilitātes, noturīguma izjaukšanu.

Uzsver, ka sociālā sistēmā pastāv divējādi procesi. Vieni ir integrējoši un regulējoši. Tiem ir kompensējošs raksturs – tie nodrošina līdzsvara atjaunošanu pēc perturbācijām un garantē sabiedrības dzīves nepārtrauktību un atjaunošanu. Šie procesi ir vērsti pret atsevišķu daļu disfunkcijām. Pārmaiņas, jaunievedumi sabiedrībā ir nepieciešami, bet tie jārealizē bez konfliktiem. Konfliktus var apsteigt, saprātīgi novēršot disfunkcijas izraisošos faktorus. Otri ir strukturālo izmaiņu procesi, kuri skar pamatvērtību un normu sistēmu. Strukturālās izmaiņās katra nākošā fāze atšķiras no iepriekšējās ar pieaugošu sarežģītību, t.i., sistēmas ietvaros palielinās specializēto elementu skaits un to daudzveidība. Sociālās sistēmas izmaiņas notiek adaptācijas spēju palielināšanās virzienā. T.Pārsonss izceļ 4 galvenos izmaiņu mehānismus:

1. diferenciācijas mehānismu, kurš aptver struktūras un funkciju ziņā jaunu un specifisku vienību (elementu) veidošanos. Šis mehānisms parādās, kad sociālās sistēmas kāda struktūra sadalās divās vai vairākās struktūrās (vienībās), kuras atšķiras sava rakstura un funkcionālo uzdevumu ziņā.
2. Adaptivitātes palielināšanas mehānisms, kurš optimizē katras jaunas vienības efektivitāti. Adaptivitātes uzlabošanās rezultātā sociālajām struktūrām kļūst pieejams plašāks resursu klāsts, un tās var atbrīvoties no dažiem agrākajiem funkcionēšanas ierobežojumiem.
3. Iekļaušanās mehānisms, kas nodrošina jauno struktūru (vienību) integrāciju sabiedrībā, saglabājot to saskaņotu darbību jaunos apstākļos.
4. Aksioloģiskā ģenerācija ir vispārēju normatīvo standartu veidošanas mehānisms, kas darbojas ģeneralizējot jaunās normas un tās atbalstošās garantijas un stimulus. Visi četri mehānismi darbojas kopīgi, vienlaicīgi, un to mērķis ir nodrošināt sabiedrībā harmoniju un homeostāzi, normālu funkcionēšanu un attīstību.

Nozīmīgākie darbi

• The Structure of Social Action (1937)
• Essays in Sociological Theory, Pure and Applied (1949)
• Toward a General Theory of Action (К общей теории действия) (1951, в соавторстве с Э. Шилзом)
• The Social System (1951)
• Working Papers in the Theory of Action (1953, в соавторстве с Э.Шилзом и Р. Ф. Бейлзом)
• Family, socialization and interaction process (1955, в соавторстве с Р. Ф. Бейлзом)
• Economy and Society (1956, в соавторстве с Н.Смелзером)
• Structure and Process in Modern Societies (1960)
• Theories of society; foundations of modern sociological theory (1961)
• Societies: Evolutionary and Comparative Perspectives (1966)
• The Negro American (1966, в соавторстве с К. Б. Кларком)
• Sociological Theory and Modern Society (1968)
• Politics and Social Structure (1969)
• The System of Modern Societies (1971)
• The American University (1973, в соавторстве с Д. М. Платтом)
• Social Systems and the Evolution of Action Theory (1977)
• Action Theory and the Human Condition (1978)

Literatūra par šo tēmu

• Black M. The social theories of Talcott Parsons; a critical examination. - Englewood Cliffs: Prentice-Hall, 1961
• Rocher G. Talcott Parsons and American Sociology. - New York: Barnes & Nobles, 1975
• Explorations in general theory in social science: essays in honor of Talcott Parsons/ Jan J.Loubser, ed. Vol.1/2. - New York: Free Press, 1976
• Menzies K. Talcott Parsons and the social image of man. - London; Boston: Routledge & K. Paul, 1976
• The Theory of Social Action: The correspondence of Alfred Schutz and Talcott Parsons / Grathoff R., ed. Bloomington - London: Indiana UP, 1978.
• Bourricaud F. The sociology of Talcott Parsons. - Chicago: University of Chicago Press, 1981
• Lackey P.N. Invitation to Talcott Parsons’ Theory. - Houston: Cap and Gown Press, 1987
• Robertson R., Turner B.S. Talcott Parsons: theorist of modernity. - London; Newbury Park: Sage Publication, 1991
• Holmwood J. Founding sociology?: Talcott Parsons and the idea of general theory. - London; New York: Longman, 1996.
• Agenda for sociology: classic sources and current uses of Talcott Parsons’s work / Bernard Barber, Uta Gerhardt, eds. - Baden-Baden: Nomos, 1999
• Talcott Parsons: zur Aktualität eines Theorieprogramms / Helmut Staubmann, Harald Wenzel (Hrsg.). - Wiesbaden: Westdt. Verl., 2000
• Fararo T.J. Social Action Systems: Foundation and Synthesis in Sociological Theory. - Westport: Praeger, 2001
• Gerhardt U. Talcott Parsons: an intellectual biography. - Cambridge; New York: Cambridge UP, 2002
• After Parsons—a theory of social action for the 21st century / Renée C. Fox a.o., eds. - New York: Russell Sage Foundation, 2005.

---

• Громов И., Мацкевич А., Семенов В. Западная теоретическая социология.- Санкт-Петербург, 1996