Reliģija antīkajā pasaulē
Reliģija antīkajā pasaulē - reliģiskie priekšstati un kosmogonijas teorijas, kas izveidojās Vidusjūras ziemeļu piekrastes zemēs, izejot sarežģītu attīstības ceļu no fetišisma un animisma līdz kristietībai, t.i. no ticības bezgala daudzām dabas dievībām līdz antropomorfam politeismam un monoteismam.
Veidojoties civilizācijai Senajā Grieķijā, ļaužu apziņā pilnveidojās arī priekšstati par pasaulē valdošo maģisko, dēmonisko, htonisko spēku darbību, kas galu galā noveda pie to antropomorfās interpretācijas - seno grieķu dievības kļuva skaidras, cilvēciskas, sasniedzot maksimālu antropomorfismu. Ticot, ka cilvēks ir līdzīgs dieviem, viņi ticēja, ka dieviem ir ne vien cilvēcisks ārējais veidols, bet piemīt arī citas cilvēciskas īpašības un vājības: tie dzer, ēd, guļ, cieš sāpes, ir greizsirdīgi, skaudīgi, godkārīgi, var būt mazdūšīgi, mīl un nīst, lielās, melo un krāpj. Dievības atšķīrās no cilvēkiem tikai ar savām hipertrofētajām īpašībām: tās bija skaistākas un spēcīgākas par cilvēkiem, mūžam jaunas un nemirstīgas. Šīs izmaiņas tika fiksētas arī sengrieķu kosmogonijā, rādot trīs dievību paaudzes, kas secīgi viena pēc otras kūrējušas šo pasauli. Pāreja no htonisko spēku pielūgsmes pie antropomorfajām dievībām attēlota Hēsioda "Teogonijā" kā jaunās paaudzes - olimpiešu - sacelšanās un cīņa pret iepriekšējās paaudzes titāniem. Šajā cīņā, kas bijusi kosmiska mēroga katastrofa, gāja bojā vecā mežonīgo htonisko spēku valdītā pasaule un radās saprātīga kārtība un harmonija - kosmoss. Antropomorfās dievības, turpinot iemiesot kādu no dabas spēkiem/stihijām, uzņēmās arī jaunas funkcijas - aizgādību par kādu no civilizēto cilvēku darbības sfērām. Olimpa dievi, līdzīgi kā cilvēki, veidoja lielu patriarhālo ģimeni ar Zevu kā ģimenes galvu. Pārējo dievību statuss un vieta hierarhijā bija atkarīga no radniecības pakāpes Zevam. Cilvēkam bija strikti jāpilda kulta priekšrakstus, savukārt dievību "pienākums" bija šādā gadījumā viņu uzklausīt un palīdzēt (du ut des princips). Ja lūgums netika ievērots, cilvēks vai nu meklēja vainu sevī, vai arī upuris nebija tīkams, vai cilvēks novērsās no konkrētā dieva un lūdza palīdzību citam. Senie romieši pārņēma sengrieķu panteonu, piemērojot tam savas lokālās dievības (piemēram, Zeva vietu ieņēma Jupiters, Afrodītes vietu - Venēra, Aresa vietu - Marss u.tml.), taču ieviesa arī savu unikalitāti, tie dievišķoja pozitīvās īpašības - abstraktus jēdzienus, - kas bija nepieciešamas visas polisas uzplaukumam un katra atsevišķa pilsoņa labklājībai: pietas (savstarpēja pienākumu izpilde), fides (uzticība), virtus (vīrišķība, izturība), concordia (saskaņa), honos (savstarpēji pagodinājumi par nopelniem), kas visi bija augstāko spēku izpausmes.
Nevienu nopietnu darbību ļaudis neuzsāka, pirms tam nenoskaidrojot, vai dievi to atbalstīs. Sengrieķi dievu gribu izzināja ar orākulu palīdzību, bet romieši - ar auguru un haruspīku starpniecību. Dievu labvēlību varēja ietekmēt arī ar upuri, ar šķīstīšanas rituālu, ar noteiktās formulās ietvērtām lūgšanām. Tā kā dievi izpaudās visapkārt un bija visciešākajā saskarsmē ar cilvēkiem, pēc starpniekiem nebija nepieciešamības, un antīkajā civilizācijā neizveidojās īpaša priesteru kārta (kāda tā bija Senajos Austrumos). Priesteri bija vēlētas amatpersonas, kas atbildēja par kulta rituālu pareizu norisi, nebija īpaši apmācīti un tiem, tāpat kā citām polisas amatpersonām, savā darbībā bija jābalstās uz likumiem. Antīkais templis bija dievu mājoklis, nevis dievkalpojumu vieta - kulta rituāli norisa tempļa priekšā, zem klajas debess, kur atradās altāris upurēšanai. Pastāvēja divu veidu rituāli: 1) ģimenes kulta darbības, ko vadīja dzimtas vai saimes ietvaros pats ģimenes galva; 2) polisas kulta rituāli, kuros piedalīties bija katra pilsoņa pienākums. Romā pastāvēja arī vēl trešais rituālu veids: savstarpējām saitēm saistītu grupu (kaimiņi, kolēģijas, korporācijas) kopēji rituāli. To galvenā sastāvdaļa bija upurēšana un lūgsnas ar strikti noteiktām ceremoniālām darbībām, kā arī procesijas, kulta dejas, sacīkstes un tautas izpriecas (prieku un izklaidi senie grieķi uzskatīja par dieviem tīkamu). Romā ar likumu bija aizliegts dāvināt vai novēlēt dieviem (templim) zemi, līdz ar to neizveidojās tādas plašas tempļu saimniecības, kādas tās bija Senajos Austrumos. Antīkie dievi pirmkārt bija mājas saimes un polisas kopienas dievi, tātad tiem neklājās ņemt savā aizgādībā svešzemniekus (barbarus), līdz ar to nenotika nekāda misionēšanas darbība un netika veiktas nekādas darbības, lai uzspiestu savus reliģiskos priekšstatus citām tautām. Līdz ar to antīkās sabiedrības attieksme pret svešām reliģijām bija izteikti toleranta. Līdz ar to tika viegli pieņemts, ka kāds pievērsies citiem dieviem - galvenais bija, ka cilvēks ir reliģiozs, nevis kam konkrēti viņš tic, - paplašinoties iekarotajām teritorijām, sabiedrībā līdz ar jauniem pavalstniekiem un vergiem ienāca jaunu dievību kulti (no Ēģiptes ienāca Izīdas un Ozīrisa kults, no Frīģijas - Kibelas kults, no Partas - Mitras kults u.c.), radās jaunas kulta formas un pat cilvēku dievišķošana. Kopš Augusta Oktaviāna laikiem noformējās imperatora kults, kas bija obligāts visiem pavalstniekiem (Austrumromā tas pieņēma valdošā imperatora dievišķošanas formu, bet Roetumromā - dzīvā imperatora ģēnija godināšanu un mirušo imperatoru dievišķošanu). M.ē. pirmajos gadsimtos visā šajā reliģiju kokteilī aizvien populārāka kļuva kāda jūdaisma herēze, no kuras izauga kristietība, kas Romas impērijas sabrukuma laikā kļuva par dominējošo reliģiju impērijas zemēs.
Literatūra par šo tēmu
- Pāvulāne Velta. Reliģija antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 70.-77. lpp.
- Hēsiods. Teogonija. - Zinātne: Rīga, 1998. - 132 lpp. ISBN 5796612204
- Antīkā pasaule Latvijā: rakstu krājums. / sast. M.Vecvagars - Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 1998. ISBN 9984-91523-9
- Domas par antīko filozofiju. / sast. Maija Kūle, Elmārs Vēbers - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
- Nikolajs Kūns. Sengrieķu mīti un varoņteikas. - Latvijas Valsts izdevniecība: Rīga, 1959. - 481 lpp.
- Nikolajs Kūns. Zelta aunāda: sengrieķu mīti un varoņteikas. - Liesma: Rīga, 1985. - 444 lpp.
- Вернаи Ж.П. Происхождение древнегреческой мысли. - Прогресс, Москва 1988
- Лосев А.Ф. История античной эстетики. Последние века. - В 2 кн. - Искусство, Москва, 1988
- Хлебников Г.В. Античная философская теология. - Наука, Москва, 2007
Resursi internetā par šo tēmu
- Sengrieķu mitoloģija un reliģija - uzdevumi.lv
- Guntars Laganovskis. Reliģija un demokrātija kā sabiedrotās.
