Revizionisms
Revizionisms – tiekšanās pēc kāda stāvokļa, viedokļa, uzskatu sistēmas vai rīcības programmas grozīšanas, pārskatīšanas. Terminu pirmais esot ieviesis vācu sociāldemokrāts E. Bernšteins, postulējot nepieciešamību sakarā ar vēsturisko apstākļu izmaiņām revidēt marksismu. Vēstures zinātnē - virziens, kas pieprasa pārvērtēt esošās “oficiālās” koncepcijas, faktu traktējumu, sabiedrībā dominējošās vēsturiskās klišejas. Terminu vēsturiskais revizionisms pirmais sācis lietot XX gs. 70. gados franču vēsturnieks F. Furjē un tā domubiedri, pieprasot revidēt tradicionālo Lielās franču revolūcijas traktējumu. Revizionisti vēstures zinātnē pastāv praktiski katras valsts vai kultūras historiogrāfijā, jo vēsture kā zinātne vienmēr un visur bijusi visai politizēta un ideoloģizēta, savukārt jo politizētāka un ideoloģizētāka, t.i. melīgāka ir vēsture, jo vairāk tā inspirē opozicionāras tendences.
Zināmākie virzieni
Mūsdienu postpadomju sfērā virkne vēsturnieku cenšas lauzt padomju histroriogrāfijā izveidotos stereotipus. Piemēram A.Buškovs mēģina apgāzt mītu par caru Pētera I kā Krievijas vesternizatoru un reformatoru: Pēteris I savas valdīšanas laikā, ne viņa “komanda” nav izdomājuši neko jaunu, kas nāktu par labu valstij. Visi viņa izslavētie “jauninājumi” ir netalantīgi un izkropļoti īstenotas tā priekšgājēju krietni pirms viņa uzsāktās reformas. … Pēteri I neviens neuzskatīja par pretendentu uz troni. Neviens nevarēja paredzēt, ka cars Fjodors mirs 22 gadu vecumā. Otrkārt, jebkurā gadījumā nākamie pretendenti uz troni bija Sofija un Ivans. Tāpēc Pēteri neaudzināja par valstsvīru. Viņu “audzināja” djaks Zotovs - āksts un žūpa. Rezultātā Pērteris I bija pusanalfabēts un alkoholiķis (atšķirībā no izglītotajiem brāļiem un māsas), kura laikā valsts ekonomiskā, politiskā un sociālā attīstība tika atsviesta atpakaļ tādā haosā, ka vēl pēc 200 gadiem no tā nespēja izkļūt. Savukārt Viktors Suvorovs (Vladimirs Rezuns), savās grāmatās “Ledlauzis”, “M diena” u.c., analizējot arhīvu dokumentus, ģenerālštāba kartes, sapulču stenogrammas, armijas daļu struktūru un izvirzīšanu PSRS rietumu robežu virzienā, mēģina atspēkot tradicionālo versiju, ka PSRS ir bijusi negaidīta Vācijas uzbrukuma upuris. Autors postulē, ka PSRS gatavojusies ja ne Rietumeiropas, tad vismaz noteikti Vācijas iekarošanai, savukārt Vācija apsteidza PSRS ar preventīvu uzbrukumu tikai par kādu pusgadu.
- Viens revizionisma virziens, kas cenšas nevis apgāzt oficiālo 2. Pasaules kara vēstures versiju, bet papildināt to, pētot grūti pierādāmus vai nepierādāmus tā aspektus. Piemēram franču amatieru Luī Povela (žurnālists) un Žaka Beržē darbs “Magu rīts: maģisko kultu vara nacistiskajā Vācijā”, autodidakts Nikolass Gudriks Klarks – “Nacisma okultās saknes”, Mihails Demidenko – "Pa SS pēdām Tibetā”, Valentīns Prusakovs – “Okultais mesija un viņa reihs” u.c. Autori cenšas pierādīt, ka nacistu partijas saknes nāk no XIX gs. beigu Austrijā un Vācijā populārām okultistu grupām, t.sk. teozofiem un biedrības “Tule”, tās virsotne patiesībā bijis slēgts ordenis, kurā dominējušas okultas idejas un vērtības, ideoloģisko nostādņu izstrādes centrs bijis SS zinātniski pētnieciskais institūts “Ahnenerbe”, bet nacistiskās partijas sociālpolitiskā ideoloģija bijusi domāta tikai vienkāršajai tautai “acu aizmālēšanai”.
- Cits revizionistu virziens ir t.s. antiholokausta virziens. Tā autori cenšas pierādīt paša Adolfa Hitlera un tā tuvāko līdzgaitnieku ebrejisko izcelsmi (Hitlers it kā bijis ebreja Frankenbergera ārlaulības mazdēls, ebrejs sefards bijis Jozefs Gebelss, Adolfs Eihmans – tīrasiņu ebrejs, kas it kā organizējis ebreju emigrāciju uz Palestīnu utt.), saistību ar cionistu organizācijām un t.s. ebreju jautājumu kā programmu izdzīt ebrejus no Rietumeiropas, lai tie būtu spiesti doties kolonizēt Palestīnu. Te redzamākie autori ir Henneke Kardels ar savu darbu “Adolfs Hitlers – Izraēlas dibinātājs”, u.c. Savukārt tādi autori kā Deivids Ērvings, Jurgens Grāfs u.c. apšauba oficiālajā historiogrāfijā postulēto holokausta upuru skaitu, to nāves iemeslus un nonāvēšanas motivācijas traktējumu. (Daudzās valstīs - Vācijā, Austrijā, Francijā, Beļģijā, Izraēlā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā, Čehijā, Šveicē, - apšaubīt holokausta vēstures vispārpieņemto koncepciju ir aizliegts ar likumu, tāpēc šī virziena vēsturniekus-revizionistus pakļauj kriminālvajāšanai un sodiem.)
- Latviešu historiogrāfijā revizionisms parādās XX-XXI gs. mijā ar vēlmi pārskatīt iepriekšējo režīmu ideoloģijas ietekmē tapušus vēsturiskos mītus (piemēram, V. Klišāns “Kuļikovas kauja: cīņa starp patriotisko mītu un patiesību”, K. Zellis “„Baigais gads”- mīts un tā evolūcija.”), vai ar prasību pārskatīt t.s. “uzvarētāju versiju" (piemēram, Dr. hist. I. Feldmanis savās publikācijās).
Revizionistiskas literatūras piemēri
- V.Klišāns “Kuļikovas kauja: cīņa starp patriotisko mītu un patiesību”
- K.Zellis “„Baigais gads”- mīts un tā evolūcija.”
- A.Buškovs „Pēteris III – ideālista nāve“
- A.Buškovs „Pēteris I – Krievijas cars un imperators“
- Ю. Граф. Миф о холокосте. (krieviski)
- Гермар Рудольф, Лекции по холокосту - Спорные вопросы под перекрёстным допросом (krieviski)
