Romiešu leģions

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
kaujas ierindas veidi
Romas leģionārs pēc Marija reformas, II gs.p.m.ē.

Leģions (lat. legiō, no legere - "savākt") - lielākā armijas pamatvienība Senās Romas armijā, 5-8000 karavīru (skaitliskais sastāvs dažādos laika periodos bija dažāds), attiecīgi, leģionā dienējošos karavīrus literatūrā dēvē par "leģionāriem". Pilnībā nokomplektēts leģions darbojās pēc vieniem priekšrakstiem, gan pārvietojoties, gan ierīkojot nometni, gan veidojot kaujas ierindu un manevrējot, bija monolīta un vienota karaspēka grupa, kas spēja darboties pilnīgi autonomi kā atsevišķa armija, kā arī sadarboties ar citiem leģioniem lielākā karaspēka grupā. Romas leģiona attīstību var iedalīt trijos pamatposmos: manipulu leģions, kohortu leģions un vēlīnais, t.s. barbaru leģions.

Sākotnēji legions sastāvēja no sīkajiem zemes īpašniekiem, kuri bija spējīgi iegādāties nepieciešamo apbruņojumu: hoplītiem. Romas un latīņu sabiedroto mobilizējamie resursi ļāva nokomplektēt četrus šādus leģionus, ar ko pietika kļūšanai par dominējošo spēku Apenīnu pussalā. Manipulu leģions visai maz atšķīrās no kaimiņu - etrusku, kartāgiešu, hellēņu, - armiju izvietojuma un taktikas. Tā būtībā bija klasiskā falanga, tikai sadalīta 30 manipulās kā pamatvienībās, savukārt manipulu personālsastāvs sadalījās pēc stāža: hastati (jaunkareivji), principi (jau dienējuši un apmācīti) un triāriji (veterāni). Kaujas laukā manipulas viena otrai blakus veidoja triju līniju falangu, kur pirmajā līnijā bija hastati, otrajā – principi, bet pēdējā – triāriji. Pamatbruņojums bija kā klasiskajiem hoplītiem: apaļi vai ovāli vairogi un pīķi, bruņuveste, kā arī kāju un roku sargi. Mīnuss bija tas pats, kas visām falangām, proti, tā kaujas taktika prasīja augstu fiziskās un cīņasprasmes līmeni, kā arī līdz automātismam apgūtu spēju saglabāt ierindu. Katru jaunkareivju “iesaukumu” nācās visai ilgi apmācīt, savukārt situācijā, kad visi karo ar visiem, tam vienmēr nepietika laika. Ik pa laikam nācās pazemināt leģionāram nepieciešamo mantas cenzu, bet kritiskos brīžos leģionos ņēma jebkuru brīvo pilsoni, kurš bija spējīgs nest ieročus (bruņojumu deva valsts kase).

107. g.p.m.ē. Gajs Marijs (157-86. g. p.m.ē.) reformēja leģionu, atcēla mantas cenzu un pieņēma dienestā jebkuru brīvo pilsoni, kurš vēlējās un kura veselība lava pildīt dienestu. Rezultātā tika izveidota pastāvīga profesionāla armija. Tika arī galīgi izveidota struktūra, kas kopš tā laika praktiski vairs nemainījās: leģions manipulu vietā tika iedalīts 10 kohortās, kuras vairs neveidoja vienu līniju, un katra spēja darboties kaujas laukā patstāvīgi. Mainījās karošanas taktika, ko ļāva pāreja no pīķa uz šķēpu – pilumu, - kā pamatieroci. Pilums bija šķēps ar garu dzelzs asmeni un īsu koka kātu, visai parocīgs mešanai, kas ļāva kaujas sākumā sagādāt pretiniekam ievērojamus zaudējumus jau pa gabalu, bet tuvcīņa zaudēja savu izšķirošo nozīmi. Rīkoties ar pilumu bija vieglāk, nekā ar hoplīta pīķi, attiecīgi no karavīra tika prasīts mazāks spēks un mazāks apmācības laiks. Distances kauja ļāva ievērojami atvieglot leģionāru bruņojumu – tie atteicās no kāju un roku sargiem (šie relikti saglabājās komandieru apbruņojumā), kas karavīrus padarīja daudz mobilākus un mazāk nogurdināja.

Kohortu leģionā pagātnē palika arī karavīru dalījums pēc stāža – kohortā visi bija leģionāri, gan jaunpienācēji, gan veterāni, gan evokati (leģionāri, kas bija aizgājuši pensijā, taču atgriezās dienestā uz kontrakta pamata). Kohortas veidoja taisnstūra karē, lai mesto pilumu mākonis būtu maksimāli blīvs un precīzs, sagrautu ienaidnieka ierindu jau pa gabalu. Protams, bez tuvcīņas neiztika, taču bieži vien tā bija vien kaujas finālā, kad kohortas, mērķtiecīgi metot pilumus, jau bija “piepalīdzējušas” pretiniekam nonākt vēlamajās pozīcijās. Ideāla kauja bija uzvara, pat nenonākot līdz tuvcīņai. Šī jaunā leģiona uzbūve un taktika ļāva romiešiem visnotaļ īsā laikā uzveikt visus pretiniekus, ko līdz tam nebija spējuši, un izveidot impēriju no Lielbritānijas līdz Divupei.

Imperatora Augusta laikā leģiona 10 kohortas kaujas ierindā izvērsās 2 līnijās (5 kohortas katrā), kur labajā spārnā bija pirmā kohorta, aiz kuras izvietojusies sestā, bet kreiso spārnu noslēdza piektā kohorta, aiz kuras atradās desmitā. Pirmās jeb "tūkstoša" kohortas kareivju skaits bija 1105 kājnieki īpaši atlasīti leģionāri (mille centum quinque), 132 smagi bruņotie hipeji (equites loricato), bez tam tajā atradās vecākais centurions un leģiona ērglis (karogs - signum). Ap šo kohortu kā galveno tika veidota pārējo kohortu kaujas ierinda. Otrā jeb "piecu simtu" kohorta sastāvēja no 555 kājniekiem un 66 jātniekiem. Trešā kohorta arī sastāvēja no 555 kājniekiem un 66 jātniekiem, kurus komplektēja no īpaši ar fizisku spēku apveltītiem leģionāriem, jo tā atradās leģiona kaujas ierindas centrā un parasti uztvēra pretinieka galveno triecienu. Ceturtā kohorta sastāvēja no 555 kājniekiem un 66 jātniekiem. Piektā kohorta sastāvēja no 555 kājniekiem un 66 jātniekiem, arī īpaši atlasītiem pēc to fiziskajiem dotumiem, jo tā noslēdza kaujas ierindas kreiso spārnu. Šīs 5 kohortas veidoja leģiona pirmo līniju. Sestā kohorta sastāvēja no 555 kājniekiem un 66 jātniekiem, īpaši atlasītiem no jauniesauktajiem, jo tā atradās otrajā līnijātieši aiz leģiona ērgļa un zīmēm (imagines). Septītā kohorta sastāvēja no 555 kājniekiem un 66 jātniekiem. Astotā kohorta sastāvēja no 555 kājniekiem un 66 jātniekiem, atlasītiem pēc drosmes, jo atradās pašā leģiona otrās līnijas centrā. Devītā kohorta sastāvēja no 555 kājniekiem un 66 jātniekiem. Desmitā kohorta sastāvēja no 555 kājniekiem un 66 jātniekiem, arī īpaši atlasītiem pēc to fiziskajiem dotumiem, ko tā noslēdza kaujas ierindas kreiso spārnu. Tādējādi leģionu veidoja 6100 kājnieki un 730 jātnieki, kas bija tā minimālā komplektācija (dažkārt arī pārējās kohortas nokomplektēja kā "tūkstoša kohortu". Šāds izkārtojumas pastāvēja līdz Trajana un Adriana laikam, kad atkal atgriezās pie slēgtās ierindas bez pārrāvumiem, aiz tās izvietojot rezervi.

Skat. arī: kornicens

  • III-II gs.p.m.ē.

  • II gs.p.m.ē.

  • I gs.p.m.ē.

  • I gs.

Apzīmējumi

  • mīles - kareivis
  • mīles impedītus - kareivis ar nesamo bagāžu
  • mīles expedītus - kareivis bez bagāžas, kaujas gatavībā
  • tirō - jaunkareivis
  • veterānus - dienestu nokalpojis kareivis
  • peditātus - kājnieki (pedes - kājnieks)
  • equitātus - jātnieki (eques - jātnieks)
  • funditor - lingotājs
  • sagittārius - lokšāvējs, strēlnieks
  • explōrātor - izlūks
  • sīgnifer - karodznieks (vienības zīmes nesējs)
  • aquilifer - karodznieks (leģiona ērgļa nesējs)
  • sīgnum - zīme, karogs, signāls
  • cornu - spārns (karaspēka)
  • aciēs - "asmens", kaujas līnija, fronte, karaspēka priekšējā līnija kaujā
  • cōpiae - pulki, karaspēks
  • castra - nometne
  • hīberna - ziemas nometne
  • praesidium - garnizons
  • agmen - gājiens, karaspēka kolonna
  • prīmum agmen - priekšpulki, avangards
  • novissimum agmen - sedzējpulki, arjergards
  • impedīmenta - vezumi, bagāža
  • legiōnārius - leģiona
  • stipendium - alga, karadienests
  • stipendia facere - dienēt armijā
  • centuriō - centurions
  • lōrica - krūšu bruņas
  • scūtum - vairogs

Literatūra par šo tēmu

  • Peter Connolly: Die römische Armee. Tiberius Claudius Maximus, Soldat im Dienste Trajans. Tessloff, Nürnberg 1996, ISBN 3-7886-0745-9
  • Kate Gilliver: Auf dem Weg zum Imperium. Eine Geschichte der römischen Armee. Theiss, Stuttgart 2003, ISBN 3-8062-1761-0
  • Adrian Goldworthy: Die Legionen Roms. Das große Handbuch zum Machtinstrument eines tausendjährigen Weltreiches. Zweitausendeins, Frankfurt a. M. 2004, ISBN 3-86150-515-0
  • Marcus Junkelmann: Die Legionen des Augustus. Der römische Soldat im archäologischen Experiment. 9. Auflage. Zabern, Mainz 2003. ISBN 3-8053-0886-8
  • Michael Simkins: Das Römische Heer von Cäsar bis Trajan. Wehr und Wissen, Bonn 1981. ISBN 3-8033-0330-3
  • Jann Le Bohec. Die römische Armee von Augustus zu Konstantin. - Steiner, Stuttgart, 1993, ISBN 3-515-06300-5
  • Keppie Lawrence. The Making of the Roman Army: From Republic to Empire. - Barnes & Noble: Totowa, N.J., 1984. ISBN 0-389-20447-1
  • Michael Whitby. Rome at War, 293-696. - Routledge, London, 2003. ISBN 0415968607
  • John Warry: Warfare in the Classical World. University of Oklahoma Press, Norman 2004. ISBN 0806127945
  • Goldsworthy Adrian. The Complete Roman Army. - Thames & Hudson., 2003, ISBN 0-500-05124-0
  • Yann Le Bohec. L'armée romaine sous le haut empire. 3. Auflage. Picard, Paris, 2002
  • Токмаков В.Н. Сакральные аспекты воинской дисциплины в Риме Ранней республики. // ВДИ. 1997. № 1. С. 43-59.
  • Токмаков В.Н. Структура и боевое построение римского войска Ранней республики. // ВДИ. 1995. № 4. С. 138-160.
  • Токмаков В.Н. Tribunica potestas в Ранней республике: военно-правовой аспект. // IVS ANTIQVVM. Древнее право. 1998. № 1 (3). С. 67-77.
  • Мехамадиев Е. А. Военная организация поздней Римской империи в 253—353 гг.: от реформ императора Галлиена до периода Тетрархии (253—305). - Петербургское Востоковедение: СПб., 2019. ISBN 978-5-85803-524-4

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Romiešu_leģions&oldid=72728"