Sāls nesējs
Sāls nesēji jeb vaļnesēji (vc. losdregere) - beramo kravu (sāls, kaņepju sēklas, linsēklas, labība u.c.) nesēji, krāvēji ostā viduslaikos un jaunajos laikos (visas iesaiņotās preces, kas pildītas maisos, kastēs, mucās u.tml. bija liģeru pārziņā). Beramās kravas tie mērīja, transportēja, pārbēra mucās un piegādāja noņēmējiem preci, ko atveda ar kuģiem (vai otrādi - pa sauszemi atvesto beramo kravu nogādāja uz kuģiem). Jau XIV gs. Rīgā vaļnesēji izveidoja savu cunfti ar monopoltiesībām Rīgas ostā. Vaļnesēju rīcībā bez maisiem bija arī stumjami ratiņi 2 maisu ietilpībā un lielāki rati 4 maisu ietilpībā.
1450. gada 19. aprīlī vaļnesēji saņēma no Rīgas rātes cunftes šrāgas, un par savas cunftes patronu pieņēma Kristus miesu un asinis (kam, saskaņā ar ticību, piemita individuālas īpašības un brīnumdara spējas. Brālībā uzņēma vīriešus un sievietes, pie kam sievietes pildīja kontroles un pārraudzības pienākumus, kā arī lāpīja maisus. Lielāko tiesu tie bija nevāci (kā apzīmē beletristikā: "latvieši"). Locekļi iedalījās: nesēji (treger) un palīgi (hulper). Mācekļu kategorijas nebija. Kopā bija kādi 20-25 meistari, kuriem katram bija 2-8 palīgi. Cunfti vadīja oldermanis, 2 piesēdētāji, kamerārijs, priesteris, 1-4 gerdmaņi (sanāksmju apkalpotāji) un vīnzinis. Oldermani ievēlēja uz mūžu, savukārt pārējos iecēla oldermanis uz laiku. Vaļnesēji kopā ar alus nesējiem pildīja kara klaušas rātes sardzes dienestā nemieru un ugunsgrēku gadījumos. Rīgas aplenkuma gadījumā vaļnesēju pārziņā bija šaujampulvera krājumi un lielgabalu pielādēšana, kā arī mīnu rakšana. Ja kāds izstājās no cunftes, to neuzņēma nievienā citā nesēju brālībā. Sv. Pētera baznīcā cunftei bija savs kapličas altāris un vikārijs. Cunftes nams atradās Cūku (mūsd. Peldu) ielā.
Reformācijas laikā vaļnesēji neatbalstīja jauno kustību, paliekot konservativās pozīcijās, bet luterānismu pieņēma tikai pēc latviešu Sv. Jāņa draudzes izveidošanas. Ar 1535. gada rātes izdotajiem statūtiem vaļnesēji tika pielīdzināti ostas strādniekeim, pamazām zaudējot cunftes struktūru un ar laiku kļūstot par vienkāršu amatu. Tika noteikts, ka meistariem jābūt 17 ar nenoteiktu palīgu skaitu. Gadsimtu ilušais strīds starp sāls nesējiem un citām nesēju brālībām par to, ka ja ienāk sāls krava, tad visus darbus jāatliek, lai to izkrautu pirmo, noveda pie 1570. gada Rīgas rātes lēmuma izdalīt sāls nesējus atsevišķā brālībā. Liela daļa locekļu pārgāja ligeros. 1592. gadā ar jaunajām šrāgām vaļnesēju cunfti pārdēvēja par sāls nesējiem. Tika noteikts, ka par sāls nesēju var būt tikai Rīgas namnieks pēc 4 gadu darba par namiķi vai kvalificētu dienas strādnieku (ar ne mazāk kā 4 šiliņu algu dienā). 1670. gadā sāls nesējus iekļāva trešās kategorijas nevācu amatos. XVIII gs., pēc Rīgas aneksijas un iekļaušanas Krievijas impērijā, valsts sāls monopols nepieļāva atsevišķu sāls kravas kuģu ienākšanu ostā, sāls nesēji pārorientējās uz darbu valsts sāls noliktavās kā krājumu pārziņi un strādnieki. Vēlāk sāls kļuva par eksporta preci un sāls nesēji atgriezās pie iepriekšējiem pienākumiem, taču cunfte praktiski vairs nepastāvēja, bet bija pārstrukturizēta uz kooperatīva principiem. Kā uzņēmēji rentēja valsts sāls piegādes. Jūras transportam sāli iesaiņoja vara mucās, bet pārkraušanai izmantoja maisus. Pēc sāls monopola likvidācijas zuda vajadzība pēc atsevišķa sāls transporta lietpratējiem, un 1880. gadā atsevišķs sāls nesēju amats tika likvidēts.
Literatūra par šo tēmu
- Juškēvičs J. Par Rīgas liģeriem. // Brīvās zemes Ilustrētais pielikums, Nr. 18., 1937., 139.-140. lpp.; Nr. 18., 1937., 148.-150. lpp.; Nr. 20., 1937., 158.-159. lpp.
