Savstarpējās apdrošināšanas biedrība
Savstarpējās apdrošināšanas biedrības, jeb savstarpējās palīdzības biedrības (an. Friendly societies, fr. societés de secours mutuels, vc. Hilfskassen, kr. общества взаимной помощи) - brīvprātīgas savstarpējās apdrošināšanas biedrības (kooperatīvi) pret sociālo nelaimju gadījumiem. Biedrību biedri slēdza savstarpējus liīgumus, veidojot kopēju drošības kasi, kas nodrošinaja pienācīgu atlīdzību nelaimes gadījumos. Pastāvēja gandrīza visās Eiropas valstīs, pirms valsts obligātās sociālās nodrošināšanas ieviešanas.
Apdrošināšanas biedrības dalījās divās grupās: mantas apdrošināšanas biedrības, pie kurām piederēja uguns kases, krusas apdrošināšanas un lopu apdrošināšanas kooperatīvi, un sociālās apdrošināšanas biedrības, no kurām raksturīgākās bija bāriņu un atraitņu kases, bēru kases un rekrūšu izpirkšanas biedrības. Ir netiešas norādes, ka sociālās apdrošināšanas rakstura biedrības mūsdienu Latvijas teritorijā pastāvējušas jau XVII gs., jo, piemēram, Rīgas 1710. gada kapitulācijas aktā rakstīts: “Tāpat arī visas pilsētas iestādes, kolēģijas, cunftes un biedrības paliek neaizskartas.” Bez tam arī katras cunftes noteikumos bijusi prasība sniegt palīdzību grūtībās nonākušajiem amata biedriem. Biedru sastāvs ir bijis dažāds: gan noteiktas profesijas vai kārtas pārstāvjiem, gan – visām kārtām. Lielāko tiesu biedrības bijušas brīvprātīgas, ar pilnīgu vai daļēju pašpārvaldi. Līdzekļus tām gādājuši paši biedri. Bieži vien biedru maksimālais skaits bijis ierobežots, piemēram, 221 vai 300. Sevišķi rosīgi savstarpējās palīdzības biedrības sākušas dibināties XIX gs. pašā sākumā un šis process turpinājies visu gadsimtu, līdz šīs funkcijas sākusi pārņemt valsts sociālā apdrošināšana. Visplašāk savstarpējās apdrošināšanas biedrību darbība bija izplatījusies Lielbriatānijā, kur 1911. gadā tajās bija apvienoti gandrīza 14 000 000 biedru. (Francijā 1912. gadā darbojās 21 240 šādas biedrības, kurās bija apvienojušies aptuveni 5 100 000 biedru.
Mūsdienu Latvijas teritorijā savstarpējās apdrošināšanas biedrības dēvēja par palīdzības biedrībām, apbedīšanas vai bēru kasēm . Pēc valsts obligātās apdrošināšanas ieviešanas lielākajā daļā Eiropas valstu savstarpējās apdrošināšanas biedrībām atļāva turpināt darbību, savukārt Krievijas impērijas 1912. gada obligātās apdrošināšanas likumi paredzēja šo biedrību likvidāciju, attiecīgi, arī 1918. gadā dibinātajā Latvijas Republikā tika pārmantota šī prakse - tās izbeidza savu darbību, restrukturizējās par akciju sabiedrībām, bet ārpus pilsētām saglabājās kooperatīvu princips, vai arī turpināja darboties kā kultūras un izglītības biedrības vai bēru kases. 1939. gadā LR valdība pieņēma likumu, kas īpašuma apdrošināšanu pret ugunsgrēkiem lauku rajonos pasludināja par obligātu. Tas bija jādara vietējās apdrošināšanas sabiedrībās. Strauji pieauga šo kooperatīvu biedru skaits, kā arī tika dibinātas jaunas. 1940. gadā kopējais apdrošināšanas sabiedrību skaits sasniedza 554 un tās apvienoja vairāk nekā 230 tūkstošus biedru. Pašas apdrošināšanas sabiedrības bija apvienojušās Centrālajā Savstarpējās apdrošināšanas savienībā, kurai dažādu iemeslu dēļ bija pievienojušās arī 47 piensaimnieku sabiedrības, 53 patērētāju biedrības un 32 cita veida organizācijas. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, apdrošināšanas biedrības tika likvidētas, jo padomju likumi noteica, ka apdrošināšana veicama tikai valsts apdrošinašanas uzņēmumā Госстрах.
Literatūra un avoti par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 245. lpp.
