Stende
Gut-Stenden, das Landgut Stenden – Stendes muiža, mūsdienās Dižstende – privātmuiža mūsdienu Talsu novada Lībagu pagastā (pats pagasts veidojies no Stendes, Lībagu un Nurmuižas muižu teritorijām), 57° 12' ziemeļu platuma un 22° 33' austrumu garuma meridiānu krustpunktā, vecā Rīgas-Ventspils lielceļa malā. Ar Stendes nosaukumu zina gan muižu, gan pagastu (līdz 1945. gadam), kan ciemu (1945-1979), gan dzelzceļa staciju, gan mazpilsētu (kopš 1991. gada). Ģeogrāfiski izdala Pastendi (muiža un pagasts), Zlēkstendi (Stendes upes vidustece un teritorija starp Kārgadām un Puzeniekiem), Stendes krogu (6 km no Puzes ezera Stendes upes krastā) un Mazstendi (Jaunmuiža 1,5 km uz dienvidiem no Stendes muižas centra). Kopš 1994. gada pastāv Stendes muiža pārdēvēta par Dižstendi, lai to nejauktu pēc nosaukuma ar Stendes dzelzceļa stacijas ciemu (Renču ciemu), kurš izveidojies pēc 1904. gadā pabeigtās Tukuma-Ventspils dzelzceļa līnijas izbūves un dēvēts par Stendi.
Pirmo reizi Stendes nosaukums parādās 1288. gada Teidāna Egles (Talsu Tīdemaņa) lēņa ierakstā. XV gs. starp muižas valdītājiem lēņu grāmatās minēti Markvarts Stekemesis (Marquardt Stekemes, arī die Stekemeste un Kuhmeser). 1510. gada avota minēts, ka lēņu zemes pie Bruņinieku upes (Stendes upīte) kopš 1442. gada esot Ordeņa vasaļa Georga Kurseļa (Korstell, Kursell) valdījumā. 1528. gadā no Georga Kuserla jaunākā šī 5,5, arklu lēņa tiesības atpirka Dobeles un Kuldīgas komtura Gerda fon der Brigena brāļadēls Filips fon der Brigens (Philipp von der Brüggen, ?-1556), līdz 1542. gadam saņemot vēl virkni apkaimes mazo lēņu un apvienojot tos vienā valdījumā. Kopš tā laika Stendes zemes bijušas fon der Brigenu dzimtas valdījumā, vēlāk īpašumā.
Sākotnējā ēka, acīmredzot, bijusi klasiska mūra kastela, kas atradusies uz nelielas (0,5312 ha), mākslīgi veidotas saliņas. Ar ūdeni pildītā aizsarggrāvja kopgarums pa centrālo asi sasniedz 150 m, bet 100 m garo joslu norobežo uz Stendes upes ar aizsprostu izveidotā ūdenskrātuve. Aiz aizsargrāvja pils centrālo ēku apjoza akmens aizsargmūrs, vienīgais iespējamais iekļūšanas ceļš veda pa dīķa dambja uzbērjumu pāri ārējo vārtu torņa paceļamajam tiltam. Otrpus aizsargsienai četrstūrī izvietotais ēkas komplekss ieskāva pagalmu, kurā varēja iekļūt pa iekšējiem vārtiem. Kastelas ziemeļu fasādi pret Stendes upītes krastu aiz dīķa aizsprosta slūžām sargāja grūti pieejama aptuveni 35 m gara stāva nogāze. Otras slūžas atradušās saliņas ziemeļu stūrī, un ar tām regulēts ūdens augstums aizsarggrāvī. Apakšzemes ejas no kastelas pagrabiem kalpojušas gan pēkšņa pretuzbrukuma gadījumam, gan kā bēgšanas ceļš, jo ilgstošu aplenkumu tik neliela kastela izturēt nevarēja. No kastelas saglabājusies vien neliela daļa, viena ēka, zem kuras atrodas neliela pagraba velve. Pagrabā redzamas ieejas ailas, kur lejup ved mūrēti pakāpieni, bet tālāk viss aizgruvis (tas radījis nostāstus par pazemes ejām, kas vedot ārā baznīcas virzienā un zem dīķa. Otrā stāva līmenī ēkas ziemeļu galā redzams danskera (Danskeranlage) izmūrējums ar šauru spraugu, kas kalpoja kā tualete, kārtojot dabiskās vajadzības tieši gar ārsienuzemē, kur atradās muca fekāliju savākšanai. Jaunajos laikos vecās kastelas kā fortifikācijas būves nozīme zuda, un ap 1750. gadu jau bija uzbūvēta plašāka un ērtāka kungu māja pašreizējās jaunās ēkas vietā. Jaunā, XIX gs. ampīra stilā būvētā kungu māja un klasicisma formās celtie staļļi un ratnīcas veido mūsdienu saglabājušos muižas ēku ansambli. Zem kungu mājas izbūvētas sakņu un vīna pagrabu velves. 1848.-1858. gados tika izbūvēts kungu nama otrs stāvs, piebrauktuvi un centrālo ieeju pārcēla no galvenās fasādes uz ziemeļu galu.
Saimniecība: Stendes muižā galvenokārt bija orientēta uz graudkopību un lopkopību (Stendes muižā bija ap 300 šķirnes zirgu, Pastenē ap 400). Audzēja kartupeļus spirta dedzinātavai, linus un kaņepes. Augsnes uzlabošanai izmantoja dīķu uzpludināšanu, līdz ar to bija attīstīta zivjkopība. 1920. gadā muižas kopplatība bija 12 200 ha, muižas centrā bijušas 45 ēkas, 3,5 pūrvietas augļu dārza ar 157 ābelēm, 41 bumbieri, 20 ķiršiem, 34 plūmēm, 84 jāņogu krūmiem un 60 vīnogulājiem siltumnīcā. 1919. gada vasaras tautas skaitīšanā uzrādīti 66 apgādājami un 21 neapgādājami muižas ļaudis.
Muižas parks: Senākie muižas parka apstādījumi nav saglabājušies. XIX gs. vidū kopā ar jaunās kungu mājas būvi parka ielokā austrumu pusē izveidota lauce un mazāku dīķīšu kaskāde gar iebraucamo ceļu. Dīķa malā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem stādīta liepu aleja, kuras turpinājumā mūrēts lokveida tiltiņš savienoja parka ceļu ar mākslīgi veidoto salu. Vēlāk ierīkots šī brīža centrālais celiņš cauri parkam un pastaigu taku turpinājumi. Iršu dārza zonā ierīkoja fon der Brigenu dzimtas kapus, pārapbedot Stendes luterāņu baznīcā glabātos senču šķirstus. Kapsētu apjozis granīta stabiņos iestiprināts vertikālu latu žogs, bet vārtu stabu galos atradušās balta marmora lodes (1927. gadā vietējo iedzīvotāju sadauzītas). Bez muižas dārznieka tika algots arī mežsargs parka teritorijas uzraudzīšanai. Pašā parkā vēl mūsdienās saglabājies atuveni 40 eksotisku koku un krūmu sugu, kaut XX gs. tas ļoti izpostīts.
1920. gadu agrārreformas ietvaros muižu nacionalizēja, atņemot īpašniekiem. Pēc nacionalizācijas Stendes muižai līdz 1922. gadam bija valsts muižas statuss (pārvaldnieks Pēteris Stubmans), bet pēc tam tajā iekārtoja Valsts Stendes selekcijas staciju. Vietvāŗda "Stendes muiža" lietošana aizliegta 1937. gadā ar Latvijas valdības rīkojumu.
Literatūra par šo tēmu
- Draviņš Kārlis. Kurzemē aizgājušos laikos. Atmiņas, nostāst, vērojumi. - Jumava: Rīga, 2000. - 548 lpp.
- Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004. - 103.-110. lpp. ISBN 9984-9286-9-1
