Stoicisms
Stoicisms jeb stoja (no stoa poikile - ar freskām izrotāta portika) - IV gs.p.m.ē. izveidojies antīkās filosofijas virziens, kura pamatlicējs bija Zenons no Kitionas.
Pirmie stoiķi savu izstrādāto zinātņu vietu un lomu postulēja ar šāda salīdzinājuma palīdzību: loģika ir kā dārza iežogojums, fizika ir augsne, ētika - tās augļi. Filosofijas galvenais uzdevums meklējams ētikā, bet zināšanas kā tādas ir tikai līdzeklis, lai iegūtu gudrību, iemācītos dzīvot. Dzīvot vajag atbilstoši dabai, kas ir īsta gudrā ideāls. Indivīda laime ir dabiskumā - līdzīgi kā dzīvnieki instinktīvi tiecas pēc pašsaglabāšanās, vairošanās, miera ar sev līdzīgiem. Uz to jābalsta arī ētika, taču saprātīgi. Dzīvot dabiski, saskaņā ar dabā izprotamo mērķtiecību ir cilvēka pienākums. Saprātīguma izkopšana kā tikumība ir laimes pamats. Cilvēka dvēseles ideāls stāvoklis ir atbrīvošanās no kaislībām, dvēseles miers, gudra apātija, anestēzija. Pasaulē valda kā nepieciešamība un liktenis, tā arī mērķtiecība un saprātīgums. Kas vēlas, to liktenis ved sev līdzi, bet kas pretojas, to tas velk sev līdzi ar varu. Brīvība ir labprātīgi pieņemt likteni, paredzēt procesu mērķtiecību un saskatīt likumsakarības, atšķirt patieso no nepatiesā.
Fizikā daudz tika pārņēmuši no Hērakleita, šo to arī no Aristoteļa un Platona, ētikā ietekmējušies no kiniķiem. Pasauli veido divi, viens no otra neatdalāmi pirmsākumi: pasīvais materiāls (hylē) un aktīvā forma (prāts + dievs = logoss = uguns = pneuma). Reāli pastāv tikai dažāda blīvuma ķermeņi, savukārt patiesais ir bezķermenisks un nepastāv. Patiesais ir tikai izteikums, kaut sajūtu orgāni īstenību uztver kā kaut ko atsevišķu. Izziņas teorijas pamatā ir ticība tam, ka noteikti sajūtu tvērumi ir acīmredzami patiesi, taču, kaut zinātne cenšas izzināt vispārīgo, taču pasaulē tas kā tāds nepastāv. Atzina 4 kategorijas: substrātu (esošo), kvalitāti, stāvokli (piem., "atrasties"), relatīvo stāvokli (piem., "atrasties pa labi no kaut kā"). Pretstatā predikātu loģikai (Aristotelis), izveidoja izteikumu loģiku, kuras pamatā ir bnevis kategoriski, bet nosacīti spriedumi; noteica to sakaru starp spriedumiem, ko mūsdienu loģikā dēvē par materiālo implikāciju. Izšķīra trīs epistemoloģiskos stāvokļus: zināšanas, aptveršanu un viedokli. Pēc viņu uzstādījuma zināšanas piemīt gudrajam un viedoklis visiem pārējiem (muļķiem). Ar "aptveršanu" jeb "satveršanu" (katalêpsis) stoiķi apzīmēja precīzu uztveri, ko kāds var iegūt caur sajūtām un kas pilnīgi atbilst ārējās pasaules lietu kārtībai (kaut ko aptvert nozīmē to satvert tādu, kāds tas tiešām ir realitātē). Turklāt, runājot par "aptveršanu" jeb "tvērumu", viņi vēl nenodala gudro no muļķiem. Uzskatīja, ka visi cilvēki var uztvert lietas, taču tikai gudrā "tvērums" ir drošs un nesatricināms, jo gudrais ir spējīgs atšķirt patiesu tvērumu no tāda, kas varētu būt arī aplams, un piekrist (sajūtošā subjekta piekrišana sajūtu tvērumam ir ļoti būtisks stoiķu izziņas teorijas elements) tikai pirmajam tvērumu veidam. Tikai gudrā tvērums veido zināšanas, bet muļķiem pieejams tikai viedoklis.
Jaunās stojas specifiskās iezīmes ir ētiskās problemātikas dominante (cilvēku vienlīdzības, universālas cilvēkmīlestības sludināšana; sirdsapziņa kā labā un ļaunā atzīšanas instance; gribas elementa ieviešana cilvēkam; cilvēka sākotnējā grēcīguma motīvs) un maza interese par fizikas un loģikas jautājumiem, reliģisko motīvu pastiprināšanās (dievu vairāk spiritualizēta izpratne, gudrā pielīdzināšana dieviem).
Stoicisma tradīcija:
- Senā, jeb agrīnā stoja:
- Zenons no Kitionas (336.-264.g.p.m.ē.)
- Keleants no Asas (330.-232.g.p.m.ē.)
- Hrīsips no Solām (281.-205.g.p.m.ē.)
- Vidējā stoja:
- Diogens no Seleikijas (240.-150. g.p.m.ē.)
- Zenons no Tarsas
- Panētijs no Rodas (185.-110.g.p.m.ē.)
- Posidonijs no Rodas (134.-51.g.p.m.ē.)
- Boets no Sidonas (75.-10.g.p.m.ē.)
- Jaunā, jeb vēlīnā stoja:
- Lūcijs Annijs Seneka 6.g.p.m.ē. – 65.g.)
- Musonijs Rufs
- Epiktēts no Hierapoles (50.-138.)
- Marks Aurēlijs (122.-180.)
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 396. lpp.
- Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3
- Antīkā pasaule Latvijā: rakstu krājums. / sast. M.Vecvagars - Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 1998. ISBN 9984-91523-9
- Roberts Apinis, Henriks Bušs, Dzintars Bušs u.c. Domas par antīko filozofiju. - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
- Klīve, V.V. Gudrības ceļos: īss ievads Rietumu filozofijā. - Zinātne, Rīga, 1996. ISBN 5-7966-1150-X
- Lauksmans F. Filozofijas ABC. – Alberts XII, Rīga, 1999.
- Megi B. Filozofijas vēsture. – Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
- Šuvajevs I. Filozofija. Saruna par filozofiju. – Zvaigzne ABC, Rīga, 1999.
- Domas par antīko filozofiju. / sast. Maija Kūle, Elmārs Vēbers - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
- Асмус В.Ф. Античная философия. - Высшая школа, Москва, 1999
- Вернаи Ж.П. Происхождение древнегреческой мысли. - Прогресс, Москва 1988
- Лосев А.Ф. История античной философии в конспективном изложении. - Москва, 1989
- Мамардашвили М.К. Лекции по античной философии. - Аграф, Москва, 1997
- Хлебников Г.В. Античная философская теология. - Наука, Москва, 2007
- Целлер Э. Очерк истории греческой философии. / Перевод С. Л. Франка. - Алетейя, СПб., 1996
