Strika sazvērestība

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Štrika sazvērestība - literatūrā lietots apzīmējums skandālam ap nacionālradikāli noskaņotas vācbaltiešu muižnieku grupiņas plānu Baltijas valsts nodibināšanai mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā. Skandāla aizsākums ir 1919. gada 19. februārī, kad uz Liepājā iebraukušā kuģa "Runeberg" Latvijas Republikas muitas ierēdnis Eduards Kaimiņš aizturēja zviedru pulkvežleitnantu grāfu Nilu Edlundu, un konfiscēja tam līdzi esošos dokumentus:

  • Apliecību, ka Vidzemes bruņniecības landmaršals Heinrihs fon Štriks 1918. gada 18. janvārī ticis pilnvarots vest sarunas un noslēgt publiskus un privāttiesiskus līgumus Vidzemes muižniecības un bruņniecības vārdā.
  • Ar zīmuli uz vairākām lapām rakstīts „Vidzemes landmaršala un karaspēka priekšnieka” uzsaukums Baltijas iedzīvotājiem apvienoties cīņā pret lieliniekiem, lai dibinātu no Krievijas neatkarīgu Baltijas valsti.
  • Fon Štrika piezīmes un pārdomas par principiem, pēc kādiem šādai Baltijas valstij jābūt veidotai. Īsumā: tā kā latviešu un igauņu bija skaitliski vairāk, savukārt vācbaltieši pilnībā dominēja kultūrā un uzņēmējdarbībā, pēc Štrika domām politiskajai līdzdalībai bija jābūt izlīdzinošai (Ausgleich), lai nepieļautu cariskās krievijas praksi, kad latvieši un igauņi pie politiskās līdzdalības valsts dzīvē netika pielaisti, taču lai arī nenonāktu pretējā galējībā, kā 1917. gadā, kad vēlēšanās absolūto vairākumu ieguva lielinieki. Tāpēc, pēc Štrika domām, pēc Šveices parauga valsts teritoriju vajadzēja sadaīt 6 kantonos - Kurzemē, Dienvidvidzemē, Latgalē, Ziemeļvidzemē, Igaunijā un Sāmsalā, - ar spēcīgu pašpārvaldi, bet Parlamenta vēlēšanas organizēt pēc kūriju principa, lai neviena sociālā grupa netiktu atstumta. Plānos bija arī uzmetums zemes reformai, valsts zemes fonda izveidošanai, lai to varētu sadalīt latviešu un igauņu bezzemniekiem.
  • Piezīmes, kādas personas pēc savām spējām un intelekta būtu spējīgas piedalīties šādas Baltijas valsts veidošanā (no latviešiem minēti: Ansbergs, Bergs, tirdzniecības un rūpniecības ministrs J. Zēbergs

Zēbergs).

  • Ar zīmuli uz vairākām lapām rakstīts projekts līgumam ar Vācijas armijas virspavēlniecību Kurzemē, saskaņā ar kuru, ja tāds kādreiz tiktu slēgts, Vācijas armijai nāktos atstāt Kurzemi, saglabājot savu klātbūtni tikai Liepājā kā bāzē operācijām pret lieliniekiem Lietuvā. Baltijas zemessardze vairs nepakļautos Vācijas armijas virsvadībai, bet gluži otrādi - jebkura Vācijas armijas darbība būtu iespējama tikai ar zemessardzes Virsštāva akceptu. Vācijai nāktos atmaksāt 20 000 000 marku (8 000 000 Zviedrijas kronu), kas pēc Štrika aprēķiniem kā peļņa palikusi pāri no saimnieciskās darbības okupētajā Baltijā. Baltijas armiju veidot tikai no vietējiem resursiem, atsakoties no jebkāda dzīvā spēka papildinājuma no Vācijas. Jauni līgumi ar Vāciju stātos spēkā tikai pēc tam, kad tos akceptētu Sabiedrotie.

Latvijas puse izvirzīja apsūdzību pēc Sodu likuma 100. panta par valsts varas gāšanu, apsūdzot arī sazvērestībā. Pēc okupācijas varas virspavēlnieka Golca pavēles arestēja fon Štriku un vēl divus kuģa pasažierus: dokumentu vedēju zviedru pulkvežleitnantu Edlundu un kādu vācu virsnieku Karlu Štoku (Stock), pie kura atrada Baltijas valsts Satversmes projektu, gan krietni atšķirīgu no fon Štrika pozīcijas. Štriku atbrīvoja nozieguma sastāva neesamības dēļ, un tas devās uz Berlīni. Lietas izskatīšanu tiesā atlika uz 5. martu, taču 16. aprīļa pučs pārtrauca lietas virzību. 1924. gadā par līdzdalību fon Štrika plānos "gāzt Latvijas valdību" tika apsūdzēts A.Niedra, taču attaisnots.

Skat. arī: 1919. gada februāris - fon Štrika sazvērestība

Literatūra par šo tēmu

  • Niedra Andrievs. Kā tās lietas tika darītas. – Gauja: Lincoln (Nebraska, USA), 1987. - 341 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu