Tarda Gabriela pūļa psiholoģijas teorija
G. Tarda "Pūļa psiholoģija"
Franču sociologa un kriminālista Gabriela Tarda (G.Tarde, 1843.-1904.) teorijā izpaužas vadoņa loma pūlī. Viņš uzsver, ka pūlī vienmēr ir subjekti, kuri aizrauj ar sevi, sapulcina visus apkārtējos, pārvalda viņus. Par tādiem kļūst politiķi, reliģiskie darbinieki, zinātnieki un citi. Pakļau-damies iedvesmošanai, vairākums kopas vai apvienības locekļu atdarina viņus un tiem seko. Bet, tā kā vadoņi vienmēr ir personības, tad pūļi, kas tās atdarina, attīstās un paceļas pāri iepriekšējiem pūļiem. Tādējādi realizējas sabiedrības attīstības process.
Vadoņa ietekmes uz pūli galvenais mehānisms ir imitācija kā iedvesmošanas veids. Imitēto iedvesmošanu viņš iedomājas nevis kā viena cilvēka tiešu iedvesmu uz otru, bet kā iedvesmošanu caur «starpnieku». Par starpnieku imitētajā iedvesmošanā kļūst prese, mūsdienās - radio, televīzija.
Mehānisms, ar kura palīdzību tiek realizēta imitācija, ir atdarināšana. Atdarināšana, kā likums, nozīmē uzvedības, uzskatu, modes utt. kopēšanu.
Kādi cēloņi pamudina cilvēku atdarināt? Pirmkārt, tā ir jebkura instinktīva tieksme izpildīt universālās atkārtošanās likumu, kas nosaka un nodrošina atražošanas veidu bezgalību. Otrkārt, atdarināšana nodrošina cilvēka resursu ekonomiju. Sekojot citiem, atsevišķs cilvēks netērē enerģiju, lai izgudrotu kaut ko pats sev.
Šajā sakarā savā darbā «Les Lois l'imitation» G.Tards raksta: «.. ja atdarināšana ir sociāla parādība, tad tas, kas nav sociāls, bet augstākā pakāpē dabisks, - ir instinktīvs slinkums, no kura izriet noslieksme uz atdarināšanu, lai izvairītos no darba kaut ko izdomāt.»
Tādējādi vadonis kļūst par jebkura pūļa kodolu, kas ar spēku apvieno pūli, kurš viņu atdarina, bet vadonis no savas puses nodrošina pienācīgu pūļa imitējošu iedvesmošanu. Kādi ir vadoņa imitētās iedvesmošanas organizēšanas paņēmieni? īsi ilustrēsim G.Tarda galvenās domas. Šajā gadījumā viņš veic filozofiski vēsturisku analīzi par sarunām un pārrunām kopās.
Dzimtas, pirmās ģimenes sākotnē runāja tikai viens cilvēks - ģimenes tēvs vai dzimtas galva. Visi pārējie ģimenes locekļi viņu atdarināja - tā radās dialogs. Turklāt tā saturu noteica divējādi monologi: monologs no augšas uz leju - no vadoņa pie grupas - un no lejas uz augšu - no grupas uz vadoni. Pirmajā gadījumā tas ir pavēlošais monologs, otrajā - pakļaušanās un glaimu monologs. Tikai ilgā laika gaitā veidojās paralēli monologi starp grupas locekļiem, un tos var nosaukt par dialogiem - sarunām. G.Tards ļoti sīki analizē dialoga-sarunas lomu Senajā Romā, kurai bija savi rituāli un pat sava vieta senā romieša namā, kur bija iekārtotas ložas, lai pusdienu un sarunu laikā tajās varētu atlaisties. Zinātnieks iztirzā salonu lomu dialoga - sarunas veidošanās aristokrātiskajā Francijā, kā ari kafejnīcu, bistro un citu mūsdienu formu, kurās var risināties dialogi - sarunas, lomu. Analīzes rezultātā G.Tards parādīja, ka viss šis process bagātinājis valodu un, galvenais, pašas sabiedrības intelektuālo attīstību.
No otras puses, G.Tards pieņēma, ka paralēlie dialogi ir partnerības dialogi un līdz ar to tie iegrožo un pavājina varu, garantē kaut kādu brīvību katram partnerim. Zinātnieks ļoti uzskatāmi parāda, ka despoti vienmēr bijuši slepeni un nerunīgi, aizlieguši saviem padotajiem savstarpēji sarunāties. Līdz ar to viņš apgalvo, ka brīvība un līdztiesība pūlī atkarīga no iespējām tā locekļiem sarunāties.
Bet, kā uzsvēris G.Tards, dialogus - sarunas pamazām izskauž dažādu masu komunikācijas veidu parādīšanās. G.Tarda laikā bija prese, mūsdienās ir arī radio, televīzija un pat internets. Lai risinātos dialogi - sarunas, nepieciešama kopīga vieta. Līdz ar masu komunikāciju attīstīšanos tā vienkārši vairs nav vajadzīga. Jebkuras mājas jebkurā dzīvoklī, visā zemē domas izplatās uzreiz ar preses un televīzijas palīdzību. G.Tards tēlaini uzsvēris: «Pietiek ar vienu spalvu, lai kustībā iesaistītu miljonus valodu.»
Uz šā pamata dialogi pa horizontāli apsīkst un tie sāk dominēt tikai pa vertikāli. Parādās jauns «pirmās ģimenes» prototips, kad runājas viens cilvēks - ģimenes tēvs vai cits ģimenes galva. Sāk dominēt monologs no augšas uz leju. Šis monologs veido katra pūļa izolētā locekļa domas. Tādējādi pūlis vairs nav vienuviet tieši savstarpēji saistīti kopas locekļi, bet tas pastāv visur, taču to apvieno viena ideja, kuru iedveš prese. Tātad pats pūlis iegūst jaunu veidolu - publika. Jaunu veidu iegūst arī iedvesmošana - katra atsevišķa publikas locekļa pārliecināšana. Iedvesmošana virzīta uz ikviena publikas locekļa individuālās domāšanas «vajadzīgā» satura organizēšanu. Visu publikas locekļu vienādo pārliecību un domas nodrošinās vienveidība viņu uzvedībā. Līdz ar to prese kļūst par pūļa pārvaldīšanas galveno mehānismu.
Līdera, vadoņa loma iegūst nedaudz citādu formu. Vadoņa galvenā īpatnība šajā gadījumā ir spēja un prasme izdalīt pašas galvenās, vispārīgās idejas un pamudinājumus, kas pārņemtu katru publikas locekli, tātad arī visu publiku kopumā. Pēc tam, izmantojot masu komunikācijas līdzekļus, kā uzsver G.Tards, nepieciešama «.. nepārtraukta vienu un to pašu ideju, vienu un to pašu himēru atkārtošana».
Turklāt G.Tards uzsver, ka efektīvāk publiku hipnotizēt var tad, kad vadonis zina, ko tā mīl un ko neieredz. Spēja izraisīt ienaidu ir vadoņa galvenā īpašība, ja viņš grib piespiest publiku aktīvi darboties. Iedvest publikai sajūsmu, labvēlību, mīlestību uz kaut ko - tas nozīme neiesaistīt publiku kustībā un darbībā.
Avots: G. Tarda «Pūļa psiholoģija» // Vorobjovs A. Sociālā psiholoģija. Teorētiskie pamati. (Eksperimentāls mācību līdzeklis) - Izglītības soļi: Rīga, 2002., 239.-241. lpp. ISBN 9984-712-33-8
