Umaijadu dinastija
Umaijadi (الأمويون – al-ʾumawijūn vai أمية بنو – banū ʾumaija), novecojušā literatūrā arī Omeijādu dinastija – kalīfu dinastija t.s. Arābu kalifātā laikā no 662. līdz 750. gadam, un Pireneju pussalā (756-1031).
Dzimta nāca pie varas pēc tam, kad 661. gadā notika vietvalža Sīrijā Muāvijas armijas izšķirošā kauja ar kalīfa Hasana (الحسن ابن علي ابن أبي طالب, 624–670) karaspēku, kurā Muāvija guva pārliecinošu uzvaru. Hasans bija spiests atteikties no titula, bet cilšu vadoņi Kufā par kalīfu ievēlēja Muāviju.
Arābu kalifātā:
- Muāvija I (معاوية بن أبي سفيان, Muʿāwiyah ibn Abī Sufyān; 602-680);
- Jazīds I (يزيد بن معاوية بن أبي سفيان, Yazīd ibn Mu‘āwiya; 647-683)
- Muāvija II (683-684)
- Marvans I (684-685)
- Abdallahs ibn az-Zubairs (antikalīfs Mekā, 684-692)
- Abd al-Maliks (685-705)
- al-Valids I (705-715)
- Suleimans (715-717)
- Omārs II (717-720)
- Jazīds II (720-724)
- Hišams (724-743)
- al-Valids II (743-744)
- Jezīds III (744)
- Ibrahims (744)
- Marvans II (744-750)
750. gadā kalīfs cieta sakāvi pilsoņu karā, dinastija tika gāzta, un pie varas nāca Abāsīdu dinastija. Viens no izdzīvojušajiem, Abds ar-Rahmans (عبد الرحمن بن معاوية بن هشام بن عبد الملك, Abd ar-Rahman ibn Mu'awiya ibn Hisham ibn Abd al-Málik; 731-788) ar piekritējiem 756. gadā nonāca Pireneju pussalā, kur izveidoja Kordovas emirātu, aizsākot t.s. Spānijas Umaijadu dinastiju.