Atšķirības starp "Antīkā filosofija" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Antīkā filosofija''' - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma|Senajā Romā]], [[Mazāzija|Mazāzijā]], [[Levante|Levantē]], [[Aleksandrijas skola|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VII gs.p.m.ē. līdz V gs. ''Antīkā filosofija'' veidojās, attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar pasaules racionālāku skaidrojumu. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Pirmās sengrieķu domātāju filosofiskās un kosmoloģiskās koncepcijas, kurās mītam vairs bija nevis pamatuzskata, bet tēlainas ilustrācijas loma, radās jau V gs.p.m.ē. Tā kā eksperimentālās un loģiskās pārbaudes metožu vēl nebija, visai strauji grieķu domātāji radīja lielu skaitu hipotēžu par pasauli un cilvēku tajā. Kopīgais bija tas, ka aplūkoja pasauli kā vienotu veselumu sastāvdaļu mijiedarbībā. Par pirmo sengrieķu filosofisko skolu kā konceptuālu virzienu uzskatāma t.s. [[Milētas skola]]. Vēlāk sengrieķu filosofiskā doma pārcēlās no Āzijas uz Eiropu, koncentrējoties [[Atēnas|Atēnās]] (sk. [[Sokrāts]], [[Aristotelis]], [[Platons]] u.c.). Veidojās jauni virzieni - [[epikūrisms]], [[stoicisms]] u.c., - kas dažbrīd savā pasaules skaidrojumā, argumentācijā, vērtībās un metodēs bija pat ļoti atšķirīgi. Pirmajā vietā tika izvirzītas ētikas problēmas, taču ētika tika pamatota ar dabaszinātņu atziņām un loģiku. ''Antīkajai foilosofijai'' attīstoties un kļūstot tik sarežgītai, ka nesagatavots un neizglītots cilvēks to vairs nespēja saprast, grieķu-romiešu kultūras sfērā izveidojās daudz filosofijas skolu, kas bija kļuvušas par slēgtām domātāju sadraudzībām, kuras dzīvoja savu intelektuālo dzīvi nošķirti no sabiedrības: bija izveidojies jauns zinātnieka tips un jauns literatūras tips, t.s. zinātniskā literatūra. Mijiedarbojoties ar no Levantes nākošo misticismu, kas m.ē. sākumā kļuva populārs plašās Romas impērijas iedzīvotāju masās, izveidojās uz misticismu tendētas ''antīkās filosofijas skolas'' (sk. [[neoplatonisms]], [[neopitagorisms]] u.c.). Filosofijas kā tādas attīstība bija ieslīgusi stagnācijā. III-IV gs. pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa ''antīkās filosofijas'' skolu tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām (sk. [[Hipatija no Aleksandrijas|Hipatija]]). Pēdējais antīkās filosofijas patvērums - [[Atēnu akadēmija]], - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo antīkās filosofijas sekotāju pameta valsti, dodoties uz [[Sasanīdu Persija|Persiju]], kur izveidoja [[Gondišapuras Akadēmija|Gondišapuras Akadēmiju]]). | + | '''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''phileo''" – mīlēt" un ''sophia'' - "gudrība", t.i. "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma|Senajā Romā]], [[Mazāzija|Mazāzijā]], [[Levante|Levantē]], [[Aleksandrijas skola|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VII gs.p.m.ē. līdz V gs. ''Antīkā filosofija'' veidojās, attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar pasaules racionālāku skaidrojumu. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Pirmās sengrieķu domātāju filosofiskās un kosmoloģiskās koncepcijas, kurās mītam vairs bija nevis pamatuzskata, bet tēlainas ilustrācijas loma, radās jau V gs.p.m.ē. Tā kā eksperimentālās un loģiskās pārbaudes metožu vēl nebija, visai strauji grieķu domātāji radīja lielu skaitu hipotēžu par pasauli un cilvēku tajā. Kopīgais bija tas, ka aplūkoja pasauli kā vienotu veselumu sastāvdaļu mijiedarbībā. Par pirmo sengrieķu filosofisko skolu kā konceptuālu virzienu uzskatāma t.s. [[Milētas skola]]. Vēlāk sengrieķu filosofiskā doma pārcēlās no Āzijas uz Eiropu, koncentrējoties [[Atēnas|Atēnās]] (sk. [[Sokrāts]], [[Aristotelis]], [[Platons]] u.c.). Veidojās jauni virzieni - [[epikūrisms]], [[stoicisms]] u.c., - kas dažbrīd savā pasaules skaidrojumā, argumentācijā, vērtībās un metodēs bija pat ļoti atšķirīgi. Pirmajā vietā tika izvirzītas ētikas problēmas, taču ētika tika pamatota ar dabaszinātņu atziņām un loģiku. ''Antīkajai foilosofijai'' attīstoties un kļūstot tik sarežgītai, ka nesagatavots un neizglītots cilvēks to vairs nespēja saprast, grieķu-romiešu kultūras sfērā izveidojās daudz filosofijas skolu, kas bija kļuvušas par slēgtām domātāju sadraudzībām, kuras dzīvoja savu intelektuālo dzīvi nošķirti no sabiedrības: bija izveidojies jauns zinātnieka tips un jauns literatūras tips, t.s. zinātniskā literatūra. Mijiedarbojoties ar no Levantes nākošo misticismu, kas m.ē. sākumā kļuva populārs plašās Romas impērijas iedzīvotāju masās, izveidojās uz misticismu tendētas ''antīkās filosofijas skolas'' (sk. [[neoplatonisms]], [[neopitagorisms]] u.c.). Filosofijas kā tādas attīstība bija ieslīgusi stagnācijā. III-IV gs. pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa ''antīkās filosofijas'' skolu tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām (sk. [[Hipatija no Aleksandrijas|Hipatija]]). Pēdējais antīkās filosofijas patvērums - [[Atēnu akadēmija]], - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo antīkās filosofijas sekotāju pameta valsti, dodoties uz [[Sasanīdu Persija|Persiju]], kur izveidoja [[Gondišapuras Akadēmija|Gondišapuras Akadēmiju]]). |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 3. februāris, plkst. 14.07
Antīkā filosofija (no sengr. phileo" – mīlēt" un sophia - "gudrība", t.i. "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja Senajā Grieķijā un tās kultūras ietekmes sfērā (Senajā Romā, Mazāzijā, Levantē, Ēģiptē u.c.) laikā no VII gs.p.m.ē. līdz V gs. Antīkā filosofija veidojās, attīstoties no Āzijas (Mezopotāmijas, Levantes) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar pasaules racionālāku skaidrojumu. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Pirmās sengrieķu domātāju filosofiskās un kosmoloģiskās koncepcijas, kurās mītam vairs bija nevis pamatuzskata, bet tēlainas ilustrācijas loma, radās jau V gs.p.m.ē. Tā kā eksperimentālās un loģiskās pārbaudes metožu vēl nebija, visai strauji grieķu domātāji radīja lielu skaitu hipotēžu par pasauli un cilvēku tajā. Kopīgais bija tas, ka aplūkoja pasauli kā vienotu veselumu sastāvdaļu mijiedarbībā. Par pirmo sengrieķu filosofisko skolu kā konceptuālu virzienu uzskatāma t.s. Milētas skola. Vēlāk sengrieķu filosofiskā doma pārcēlās no Āzijas uz Eiropu, koncentrējoties Atēnās (sk. Sokrāts, Aristotelis, Platons u.c.). Veidojās jauni virzieni - epikūrisms, stoicisms u.c., - kas dažbrīd savā pasaules skaidrojumā, argumentācijā, vērtībās un metodēs bija pat ļoti atšķirīgi. Pirmajā vietā tika izvirzītas ētikas problēmas, taču ētika tika pamatota ar dabaszinātņu atziņām un loģiku. Antīkajai foilosofijai attīstoties un kļūstot tik sarežgītai, ka nesagatavots un neizglītots cilvēks to vairs nespēja saprast, grieķu-romiešu kultūras sfērā izveidojās daudz filosofijas skolu, kas bija kļuvušas par slēgtām domātāju sadraudzībām, kuras dzīvoja savu intelektuālo dzīvi nošķirti no sabiedrības: bija izveidojies jauns zinātnieka tips un jauns literatūras tips, t.s. zinātniskā literatūra. Mijiedarbojoties ar no Levantes nākošo misticismu, kas m.ē. sākumā kļuva populārs plašās Romas impērijas iedzīvotāju masās, izveidojās uz misticismu tendētas antīkās filosofijas skolas (sk. neoplatonisms, neopitagorisms u.c.). Filosofijas kā tādas attīstība bija ieslīgusi stagnācijā. III-IV gs. pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa antīkās filosofijas skolu tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām (sk. Hipatija). Pēdējais antīkās filosofijas patvērums - Atēnu akadēmija, - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo antīkās filosofijas sekotāju pameta valsti, dodoties uz Persiju, kur izveidoja Gondišapuras Akadēmiju).
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 18.-20. lpp.
- Kūle M., Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1998. ISBN 9984171191
- Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3
Resursi internetā par šo tēmu
- The Internet Encyclopedia of Philosophy
- Russell, Bertrand - A History of Western Philosophy. (.pdf 4.9 MB)
