Atšķirības starp "Antīkā filosofija" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''phileo'' – "mīlēt" un ''sophia'' - "gudrība", t.i. "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma|Senajā Romā]], [[Mazāzija|Mazāzijā]], [[Levante|Levantē]], [[Aleksandrijas skola|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VII gs.p.m.ē. līdz V gs. ''Antīkā filosofija'' veidojās, attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar pasaules racionālāku skaidrojumu. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Pirmās sengrieķu domātāju filosofiskās un kosmoloģiskās koncepcijas, kurās mītam vairs bija nevis pamatuzskata, bet tēlainas ilustrācijas loma, radās jau V gs.p.m.ē. Tā kā eksperimentālās un loģiskās pārbaudes metožu vēl nebija, visai strauji grieķu domātāji radīja lielu skaitu hipotēžu par pasauli un cilvēku tajā. Kopīgais bija tas, ka aplūkoja pasauli kā vienotu veselumu sastāvdaļu mijiedarbībā. Par pirmo sengrieķu filosofisko skolu kā konceptuālu virzienu uzskatāma t.s. [[Milētas skola]]. Vēlāk sengrieķu filosofiskā doma pārcēlās no Āzijas uz Eiropu, koncentrējoties [[Atēnas|Atēnās]] (sk. [[Sokrāts]], [[Aristotelis]], [[Platons]] u.c.). Akcentēja fiziku, pasaules objektīvo procesu izskaidrojumus, meklē dabas un sabiedrības kopsakarības. Sīkāk klasificējot, bez klasiskajām antīkos filozofus interesējošajām dabaszinātnēm, atsevišķi jau sāka klasificēt tādas starpdisciplīnas kā ontoloģiju (mācība par esamību), gnozeoloģiju (izziņas teorija), loģiku, ētiku un estētiku. Veidojās jauni virzieni - [[epikūrisms]], [[stoicisms]] u.c., - kas dažbrīd savā pasaules skaidrojumā, argumentācijā, vērtībās un metodēs bija pat ļoti atšķirīgi. Pirmajā vietā tika izvirzītas ētikas problēmas, taču ētika tika pamatota ar dabaszinātņu atziņām un loģiku. ''Antīkajai foilosofijai'' attīstoties un kļūstot tik sarežgītai, ka nesagatavots un neizglītots cilvēks to vairs nespēja saprast, grieķu-romiešu kultūras sfērā izveidojās daudz filosofijas skolu, kas bija kļuvušas par slēgtām domātāju sadraudzībām, kuras dzīvoja savu intelektuālo dzīvi nošķirti no sabiedrības: bija izveidojies jauns zinātnieka tips un jauns literatūras tips, t.s. zinātniskā literatūra. Mijiedarbojoties ar no Levantes nākošo misticismu, kas m.ē. sākumā kļuva populārs plašās Romas impērijas iedzīvotāju masās, izveidojās uz misticismu tendētas ''antīkās filosofijas skolas'' (sk. [[neoplatonisms]], [[neopitagorisms]] u.c.). Filosofijas kā tādas attīstība bija ieslīgusi stagnācijā. III-IV gs. pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa ''antīkās filosofijas'' skolu tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām (sk. [[Hipatija no Aleksandrijas|Hipatija]]). Pēdējais antīkās filosofijas patvērums - [[Atēnu akadēmija]], - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo antīkās filosofijas sekotāju pameta valsti, dodoties uz [[Sasanīdu Persija|Persiju]], kur izveidoja [[Gondišapuras Akadēmija|Gondišapuras Akadēmiju]]). Interese par ''antīko filosofiju'' atdzima [[Renesanse]]s laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā. | + | '''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''phileo'' – "mīlēt" un ''sophia'' - "gudrība", t.i. "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma|Senajā Romā]], [[Mazāzija|Mazāzijā]], [[Levante|Levantē]], [[Aleksandrijas skola|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VII gs.p.m.ē. līdz V gs. ''Antīkā filosofija'' veidojās, attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar pasaules racionālāku skaidrojumu. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Pirmās sengrieķu domātāju filosofiskās un kosmoloģiskās koncepcijas, kurās mītam vairs bija nevis pamatuzskata, bet tēlainas ilustrācijas loma, radās jau V gs.p.m.ē. Tā kā eksperimentālās un loģiskās pārbaudes metožu vēl nebija, visai strauji grieķu domātāji radīja lielu skaitu hipotēžu par pasauli un cilvēku tajā. Kopīgais bija tas, ka aplūkoja pasauli kā vienotu veselumu sastāvdaļu mijiedarbībā. Par pirmo sengrieķu filosofisko skolu kā konceptuālu virzienu uzskatāma t.s. [[Milētas skola]]. Pēc Heidegera domām tieši pirmssokrātiskā antīkā filozofija demonstrē autentisko cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks. Vēlāk sengrieķu filosofiskā doma pārcēlās no Āzijas uz Eiropu, koncentrējoties [[Atēnas|Atēnās]] (sk. [[Sokrāts]], [[Aristotelis]], [[Platons]] u.c.). Akcentēja fiziku, pasaules objektīvo procesu izskaidrojumus, meklē dabas un sabiedrības kopsakarības. Sīkāk klasificējot, bez klasiskajām antīkos filozofus interesējošajām dabaszinātnēm, atsevišķi jau sāka klasificēt tādas starpdisciplīnas kā ontoloģiju (mācība par esamību), gnozeoloģiju (izziņas teorija), loģiku, ētiku un estētiku. Veidojās jauni virzieni - [[epikūrisms]], [[stoicisms]] u.c., - kas dažbrīd savā pasaules skaidrojumā, argumentācijā, vērtībās un metodēs bija pat ļoti atšķirīgi. Pirmajā vietā tika izvirzītas ētikas problēmas, taču ētika tika pamatota ar dabaszinātņu atziņām un loģiku. ''Antīkajai foilosofijai'' attīstoties un kļūstot tik sarežgītai, ka nesagatavots un neizglītots cilvēks to vairs nespēja saprast, grieķu-romiešu kultūras sfērā izveidojās daudz filosofijas skolu, kas bija kļuvušas par slēgtām domātāju sadraudzībām, kuras dzīvoja savu intelektuālo dzīvi nošķirti no sabiedrības: bija izveidojies jauns zinātnieka tips un jauns literatūras tips, t.s. zinātniskā literatūra. Mijiedarbojoties ar no Levantes nākošo misticismu, kas m.ē. sākumā kļuva populārs plašās Romas impērijas iedzīvotāju masās, izveidojās uz misticismu tendētas ''antīkās filosofijas skolas'' (sk. [[neoplatonisms]], [[neopitagorisms]] u.c.). Filosofijas kā tādas attīstība bija ieslīgusi stagnācijā. III-IV gs. pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa ''antīkās filosofijas'' skolu tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām (sk. [[Hipatija no Aleksandrijas|Hipatija]]). Pēdējais antīkās filosofijas patvērums - [[Atēnu akadēmija]], - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo antīkās filosofijas sekotāju pameta valsti, dodoties uz [[Sasanīdu Persija|Persiju]], kur izveidoja [[Gondišapuras Akadēmija|Gondišapuras Akadēmiju]]). Interese par ''antīko filosofiju'' atdzima [[Renesanse]]s laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 3. februāris, plkst. 14.38
Antīkā filosofija (no sengr. phileo – "mīlēt" un sophia - "gudrība", t.i. "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja Senajā Grieķijā un tās kultūras ietekmes sfērā (Senajā Romā, Mazāzijā, Levantē, Ēģiptē u.c.) laikā no VII gs.p.m.ē. līdz V gs. Antīkā filosofija veidojās, attīstoties no Āzijas (Mezopotāmijas, Levantes) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar pasaules racionālāku skaidrojumu. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Pirmās sengrieķu domātāju filosofiskās un kosmoloģiskās koncepcijas, kurās mītam vairs bija nevis pamatuzskata, bet tēlainas ilustrācijas loma, radās jau V gs.p.m.ē. Tā kā eksperimentālās un loģiskās pārbaudes metožu vēl nebija, visai strauji grieķu domātāji radīja lielu skaitu hipotēžu par pasauli un cilvēku tajā. Kopīgais bija tas, ka aplūkoja pasauli kā vienotu veselumu sastāvdaļu mijiedarbībā. Par pirmo sengrieķu filosofisko skolu kā konceptuālu virzienu uzskatāma t.s. Milētas skola. Pēc Heidegera domām tieši pirmssokrātiskā antīkā filozofija demonstrē autentisko cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks. Vēlāk sengrieķu filosofiskā doma pārcēlās no Āzijas uz Eiropu, koncentrējoties Atēnās (sk. Sokrāts, Aristotelis, Platons u.c.). Akcentēja fiziku, pasaules objektīvo procesu izskaidrojumus, meklē dabas un sabiedrības kopsakarības. Sīkāk klasificējot, bez klasiskajām antīkos filozofus interesējošajām dabaszinātnēm, atsevišķi jau sāka klasificēt tādas starpdisciplīnas kā ontoloģiju (mācība par esamību), gnozeoloģiju (izziņas teorija), loģiku, ētiku un estētiku. Veidojās jauni virzieni - epikūrisms, stoicisms u.c., - kas dažbrīd savā pasaules skaidrojumā, argumentācijā, vērtībās un metodēs bija pat ļoti atšķirīgi. Pirmajā vietā tika izvirzītas ētikas problēmas, taču ētika tika pamatota ar dabaszinātņu atziņām un loģiku. Antīkajai foilosofijai attīstoties un kļūstot tik sarežgītai, ka nesagatavots un neizglītots cilvēks to vairs nespēja saprast, grieķu-romiešu kultūras sfērā izveidojās daudz filosofijas skolu, kas bija kļuvušas par slēgtām domātāju sadraudzībām, kuras dzīvoja savu intelektuālo dzīvi nošķirti no sabiedrības: bija izveidojies jauns zinātnieka tips un jauns literatūras tips, t.s. zinātniskā literatūra. Mijiedarbojoties ar no Levantes nākošo misticismu, kas m.ē. sākumā kļuva populārs plašās Romas impērijas iedzīvotāju masās, izveidojās uz misticismu tendētas antīkās filosofijas skolas (sk. neoplatonisms, neopitagorisms u.c.). Filosofijas kā tādas attīstība bija ieslīgusi stagnācijā. III-IV gs. pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa antīkās filosofijas skolu tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām (sk. Hipatija). Pēdējais antīkās filosofijas patvērums - Atēnu akadēmija, - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo antīkās filosofijas sekotāju pameta valsti, dodoties uz Persiju, kur izveidoja Gondišapuras Akadēmiju). Interese par antīko filosofiju atdzima Renesanses laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 18.-20. lpp.
- Kūle M., Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1998. ISBN 9984171191
- Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3
- Antīkā pasaule Latvijā: rakstu krājums. / sast. M.Vecvagars - Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 1998. ISBN 9984-91523-9
- Antīkā un viduslaiku filozofija. / sast. Juris Rozenvalds - Zvaigzne ABC, Rīga, 1997. ISBN 9984-04-512-9
- Aristotelis. Nikomaha ētika. - Zvaigzne, Rīga, 1985
- Aurēlijs Marks. Pašam sev. - Zvaigzne, Rīga, 1991
- Roberts Apinis, Henriks Bušs, Dzintars Bušs u.c. Domas par antīko filozofiju. - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
- Grieķu prātnieks Diogens. - J.Ozola apgāds, Rīga, 1900.
- Jurevičs P. Platons dzīvē un darbā. - A.Raņķa grāmatu tirgotava, Rīga, 1930.
- Klīve, V.V. Gudrības ceļos: īss ievads Rietumu filozofijā. - Zinātne, Rīga, 1996. ISBN 5-7966-1150-X
- Platons. Teaitēts. - Liepnieks un Rītups, Rīga, 2008. ISBN 978-9984-9609-5-1
Resursi internetā par šo tēmu
- The Internet Encyclopedia of Philosophy
- Russell, Bertrand - A History of Western Philosophy. (.pdf 4.9 MB)
