Atšķirības starp "Antropocentrisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Antropocentrisms''' (no sengr.: ''άνθρωπος, anthropos'' - "cilvēks" + ''κέντρον, kentron'' - "centrs") - reliģiski ideālistisks priekšstats, saskaņā ar kuru cilvēks ir pats svarīgākais faktors šajā pasaulē un visu lietu mērs. Kā ideoloģiska paradigma ieviesās Rietumeiropā jaunajos laikos, mainoties ļaužu mentalitātei no kolektīvā uz individuālo. [[Katoļi|Katoliskajās]] zemēs ''antropocentrisms'' tika noformulēts pirmo [[Renesanse]]s laika humānistu sengrieķu un latīņu klasiķu (t.s. [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]]), kā arī seno baznīcas tēvu darbu studijās un vēlmē atjaunot antīkās normas un vērtības, kur svarīga loma tika piešķirta cilvēkam kā garīgai un ķermeniskai būtnei. [[Humānisti]] pasludināja cilvēka personības brīvību, aizstāvēja tā tiesības nodoties baudām un centās sabiedrībā paust atziņu, ka cilvēks ir individualitāte tieši ar saviem personīgajiem pārdzīvojumiem. Savukārt [[Protestanti|protestantiskajā]] vidē ''antropocentrisms'' tika pamatots ar atsauksmi uz ''Svētajiem Rakstiem'': "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū" (I Mozus, 1:26) kā arī "Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”"(I Mozus, 1:28) u.c. | + | '''Antropocentrisms''' (no sengr.: ''άνθρωπος, anthropos'' - "cilvēks" + ''κέντρον, kentron'' - "centrs") - reliģiski ideālistisks priekšstats, saskaņā ar kuru cilvēks ir pats svarīgākais faktors šajā pasaulē un visu lietu mērs. Raksturīgs civilizācijai kā tādai. Kā ideoloģiska paradigma ieviesās Rietumeiropā jaunajos laikos, mainoties ļaužu mentalitātei no kolektīvā uz individuālo. [[Katoļi|Katoliskajās]] zemēs ''antropocentrisms'' tika noformulēts pirmo [[Renesanse]]s laika humānistu sengrieķu un latīņu klasiķu (t.s. [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]]), kā arī seno baznīcas tēvu darbu studijās un vēlmē atjaunot antīkās normas un vērtības, kur svarīga loma tika piešķirta cilvēkam kā garīgai un ķermeniskai būtnei. [[Humānisti]] pasludināja cilvēka personības brīvību, aizstāvēja tā tiesības nodoties baudām un centās sabiedrībā paust atziņu, ka cilvēks ir individualitāte tieši ar saviem personīgajiem pārdzīvojumiem. Savukārt [[Protestanti|protestantiskajā]] vidē ''antropocentrisms'' tika pamatots ar atsauksmi uz ''Svētajiem Rakstiem'': "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū" (I Mozus, 1:26) kā arī "Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”"(I Mozus, 1:28) u.c. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 4. februāris, plkst. 13.54
Antropocentrisms (no sengr.: άνθρωπος, anthropos - "cilvēks" + κέντρον, kentron - "centrs") - reliģiski ideālistisks priekšstats, saskaņā ar kuru cilvēks ir pats svarīgākais faktors šajā pasaulē un visu lietu mērs. Raksturīgs civilizācijai kā tādai. Kā ideoloģiska paradigma ieviesās Rietumeiropā jaunajos laikos, mainoties ļaužu mentalitātei no kolektīvā uz individuālo. Katoliskajās zemēs antropocentrisms tika noformulēts pirmo Renesanses laika humānistu sengrieķu un latīņu klasiķu (t.s. antīkās filosofijas), kā arī seno baznīcas tēvu darbu studijās un vēlmē atjaunot antīkās normas un vērtības, kur svarīga loma tika piešķirta cilvēkam kā garīgai un ķermeniskai būtnei. Humānisti pasludināja cilvēka personības brīvību, aizstāvēja tā tiesības nodoties baudām un centās sabiedrībā paust atziņu, ka cilvēks ir individualitāte tieši ar saviem personīgajiem pārdzīvojumiem. Savukārt protestantiskajā vidē antropocentrisms tika pamatots ar atsauksmi uz Svētajiem Rakstiem: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū" (I Mozus, 1:26) kā arī "Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”"(I Mozus, 1:28) u.c.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 21. lpp.
- Grey W. Anthropocentrism and Deep Ecology. // Australiasian Journal of Philosophy, 1993, 71, P. 463-475
- Routley R. and V. Human Chauvinism and Environmental Ethics. / Environmental Philosophy. - ANU Research School of Social Sciences, Canberra, 1980, P. 96-189
