Atšķirības starp "Absolūtā monarhija" versijām

Versija, kas saglabāta 2008. gada 4. augusts, plkst. 07.06

Absolūtisms - monarhijas pakāpe, kurai raksturīga absolūta, vienpersoniska monarha vara.

Pastāv dažādas, pat visai atšķirīgas absolūtisma kā politiskas sistēmas definīcijas. Ikdienas līmenī absolūtismu definē kā neierobežota monarha vara, taču jāņem vērā, ka līdzās tomēr pastāvēja visdažādākie padomdevēja instituti, kuros piedalījās brīvo kārtu pārstāvji, bez tam bija visai skaidri monarha pienākumi pret valsti un pavalstniekiem. Tā kā "tīrā" veidā absolūtisms nekur nerealizējās, jo:

• tam traucēja reģionālās starpvaras;
• kārtu pārstāvniecība.

Jauno laiku sākumā Eiropā iezīmējas varas koncentrācijas tendences viena monarha rokās un šī monarha autoritātes palielināšanās. Juridiski tika leģitimizēta troņa mantošanas kārtība. Taču jebkura parādība vai vēsturisks process ir ierobežoti laikā un telpā. Tāpēc arī absolūtisms var būt ierobežots laikā un saistīts ar viena konkrēta monarha valdīšanu, tā autoritāti un spēju pārvaldīt valsti. Bieži vien katram jaunam monarham pēc kāpšanas tronī bija "jāatjauno" savu absolūto varu. Zinātniskajā literatūrā pastāv termins "teritoriālais absolūtisms". Absolūtisms Eiropā veidojās XVII-XVIII gs., bet Spānijas karalistē mazliet agrāk nekā citās valstīs (XVI gs.).

Tā galvenās pazīmes:

• no monarha atkarīgas trešās kārtas izvirzīšanās, kas pamazām pārņem aristokrātijas funkcijas valsts pārvaldē;
• ir centralizēts birokrātiskais aparāts un centralizēta armija, ko uztur no valsts kases;
• valdnieks dominē pār reģionālās aristokrātijas pretenzijām uz autonomiju;
• īpašumtiesības un kultūra netiek pakļautas kontrolei no valsts puses.

Jau XVI gs. iezīmējās varas koncentrācijas tendence vienpersoniski valdnieka rokās un šī valdnieka autoritātes nostiprināšanās, taču turpat līdzās pastāvēja visdažādākie padomdevēja instituti, kuros piedalījās valstī pastāvošo brīvo kārtu pārstāvji (skat. Kārtu pārstāvniecība). Taču vienlaicīgi ar valsts apvienošanas un varas centralizācijas politikas panākumiem, monarhi centās atteikties no kārtu pārstāvniecības augstāko institutu palīdzības valsts pārvaldē (valsti daudz efektīvāk pārvaldīja profesionālā ierēdniecība). XVII-XVIII gs. var sākt runāt par absolūtismu kā par politisku sistēmu.

Absolūtisms Eiropā

Spānijā absolūtisms izveidojās XVI gs., kad tika pabeigta Pireneju pussalas zemju iekarošana (izņemot Portugāli). Tika izveidota jauna galvaspilsēta - Madride. Provinču autonomija tika ievērojami samazināta un līdz ar to to kārtu pārstāvniecības instituts - kortesi - zaudēja savu ietekmi visas valsts pārvaldē. To veicināja valsts kases neatkarība no tiem - lielāko daļu ienākumu deva aizjūras provinču (it īpaši Nīderlandes) nodokļi un koloniju piegādātās bagātības.

Anglijā absolūtisma tendences parādās Elizabetes I Tjudores laikā, un turpinās Stjuartu dinastijas valdīšanas laikā, līdz 1640.-1642. gados parlaments sāka valsts politiskās sistēmas maiņu. 1649. gadā pēc parlamenta lēmuma karalim Čarlzam I Stjuartam nocirta galvu - kopš tā laika republika nomaina parlamentāro monarhiju un otrādi, bet par absolutismu Anglijas karalistē runāt vairs nevar.

Francijā absolūtisms veidojās ilgstošā politiskās attīstības procesā un nostiprinājās tikai ap XVII gs. vidu, pēc tam, kad XVI gs. sākumā tika pabeigta mūsdienu Francijas teritorijas iekarošana. Šarla VIII (1483.-1498.) un Luija XII (1498.-1518.) laikā sāk izteikti iezīmēties valsts centralizācijas tendences. Vienlaicīgi monarhi sāka retāk sasaukt ģenerālštatus. XVI-XVII gs. monarha varu tā nopietni varēja ietekmēt vienīgi Parīzes parlaments - augstākais likumdošanas un tās kontroles instituts. Taču monarha un aristokrātijas attiecības bija visai sarežģītas (galu galā daudzas aristokrātu dzimtas bija tikpat dižciltīgas un arī varēja pretendēt uz troni), liela ietekme bija Baznīcai. 1516. gadā tika noslēgts Boloņas konkordāts - Fransuā I (1515.-1547.) un pāvesta vienošanās paredzēja Francijas karalim tiesības iecelt tur augstāko garīdzniecību. Francijā veidojās nacionāla gallikāņu baznīca. Ticības karu laikā nebija iespējams sasaukt ģenerālštatus (tos sasauca tikai 1614. gadā, lai apspriestu valsts ienākumu palielināšanas iespējas), savukārt kardināls Rišeljē (1629.-1642.), kurš veica savā ziņā arī premjerministra funkcijas, īstenoja ļoti efektīgu karaļa varas un valsts centralizācijas nostiprināšanas politiku:

• spēcīga centralizācija (subordinācija valsts pārvaldē);
• reformēja valsts administratīvā sistēmu;
• likvidēja vecā provinču sistēmu un valsts tika sadalīta 32 apgabalos, ko pārvalda karaļa komisāri kam bija tiesu, finansu un izpildvara;
• aristokrātu privilēģiju ierobežošana (piem., divkauju aizliegums utt.);
• pēc Nantes edikta atcelšanas 1629. gadā savas īpašās tiesības zaudēja Parīzes parlaments, karaļa rokās pārgāja likumdošanas vara.

Šo viņa politiku turpināja kardināls Mazarini:

• laikā no 1640. līdz 1650.gadam tika apspiesta frondas (aristokrātu partijas) sacelšanās un likvidēta nocietinājumi (cietokšņi) valsts iekšējās provincēs;
• ģenerālštati tika aizmirsti;
• aristokrātiju piespieda pārvākties no provinces uz Parīzi, kur tie tiek pakļauti pilnīgai valsts ierēdņu kontrolei un seperātisms nebija iespējams.

Luija XIV (1643.-1715.) un Luija XV (1715.-1774.) laikā mēs varam droši runāt par absolūtismu Francijā. XVII gs. otrajā pusē karaļa personībai vairs nebija īpašas nozīmes - valsts politiskās un saimnieciskās pārvaldes sistēma bija pilnībā izveidojusies un varēja funkcionēt neatkarīgi no monarha politiskā talanta. Viens no augstākajiem valsts ierēdņiem bija Galvenais finansu kontrolieris, kura pārziņā atradās svarīgākās saimniecības nozares (lauksaimniecība, rūpniecība, komunkācijas, tirdzniecība). Valsts sekretāri par savā pārziņā esošajām nozarēm ziņoja tieši karalim. Luija IV laikā Francija kļūst par koloniālu lielvalsti. Žana Batista Kolbēra darbības laikā (no 1665. gada - Galvenais finansu kontrolieris) jauno koloniju ienākumi un pārdomātā ekonomiskā politika veicināja strauju valsts uzplaukumu, kas vēl vairāk nostiprināja absolūtismu.

Apgaismotais absolūtisms

"Vecās kārtības" izpausmes, kuras kritizēja apgaismes domātāji, visā Eiropā bija līdzīgas: sociālās pretrunas, valsts un Baznīcas savstarpējās attiecības, neapmierinoša saimnieciskās dzīves attīstība u.c.

Tā kā lielākā daļa tā laika Eiropas monarhu bērnībā un jaunībā bija guvuši labu izglītību, bet viņu bibliotēkās atradās izcilāko domātāju darbi, tas, neizbēgami, ietekmēja šo monarhu pasaules uzskatu (pat gadījumos, kad viņi izraudzījās īstenot konservatīvu politiku, par atskaites punktu kalpoja teorētisko darbu atziņas). Populāra bija Voltēra doma, ka izglītots un tālredzīgs monarhs var novērst sabiedrībā pastāvošo ļaunumu un nodrošināt sabiedrības attīstību atbilstošī "laika garam". Prūsijas karalis Fridrihs II daudz diskutēja ar Voltēru, Krievijas imperatore Katrīna II ilgi sarakstījās ar Voltēru. Ruso un Monteskjē darbi ietekmēja vairāku viņas teorētisko dokumentu izveidi. Vēstures literatūrā valsts politiku, kur valdošais monarhs cenšas apvienot absolūto monarhiju ar reformām, kuras nodrošinātu valsts attīstību un uzplaukumu, dēvē par "apgaismoto absolūtismu". Apgaismoto absolūtismu var attiecināt uz Krievijas Katrīnu II (1762-1796), Prūsijas Fridrihu II (1740-1786), Austrijas Jozefu II (1780-1790), Spānijas Karlu III (1759-1788), Zviedrijas Gustavu III (1771-1792).

Apgaismotā absolūtisma pamatpazīmes:

• Baznīcas īpašumu lielāka kontrole (dažkārt pat aplikšana ar nodokļiem);
• Reliģijas ietekmes samazināšanās valsts pārvaldē, multireliģiozas sabiedrības parādišanās;
• laicīgo īzglītības iestāžu skaita pieaugums;
• iekšējās muitas barjeru likvidācija;
• modernizēta nodokļu politika (līdz XVIII gs. zemnieki maksā nodokļus nevis valstij, bet muižniekam);
• tiesu reformas (vienoti likumi, tiesas neatkarība no vietējās varas);
• dzimtbūšanas likvidēšana.