Atšķirības starp "Inflantija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
13. rindiņa: 13. rindiņa:
 
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | Dinaburga
 
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | Dinaburga
 
|}
 
|}
−
'''Inflantija''' (pol. ''Inflanty'', burt. "Livonija") - '''1.''' [[Livonija]]s nosaukums poļu valodā. '''2.''' [[Pārdaugavas hercogiste]]s dienvidaustrumu daļa, kas palika [[Žečpospoļita]]s kas palika tās valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noteikumiem, kad [[Pārdaugavas hercogiste]] tika likvidēta, sadalot to 2 daļās: t.s. ''[[Zviedru Vidzeme|Zviedru Vidzemē]]'' un ''Poļu Vidzemē'' jeb ''Inflantijā'' (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).<ref>Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar [[Olivas miera līgums|Olivas miera līgumu]] Žečpospoļita atzina esošo ''status quo'' un atsazījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. ''de iure'' hercogiste turpināja pastāvēt.</ref>
+
'''Inflantija''' jeb '''Poļu Vidzeme''' (pol. ''Inflanty'', burt. "Livonija") - '''1.''' [[Livonija]]s nosaukums poļu valodā. '''2.''' [[Pārdaugavas hercogiste]]s dienvidaustrumu daļa, kas palika [[Žečpospoļita]]s kas palika tās valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noteikumiem, kad [[Pārdaugavas hercogiste]] tika likvidēta, sadalot to 2 daļās: t.s. ''[[Zviedru Vidzeme|Zviedru Vidzemē]]'' un ''Poļu Vidzemē'' jeb ''Inflantijā'' (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).<ref>Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar [[Olivas miera līgums|Olivas miera līgumu]] Žečpospoļita atzina esošo ''status quo'' un atsazījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. ''de iure'' hercogiste turpināja pastāvēt.</ref>
  
 
Dienvidaustrumu daļa (Aiviekstes kreisais krasts), kas palika Žečpospoļitai, t.s. "Žečpospoļitas Livonija". Administratīvi iedalīta četrās [[stārastija|stārastijās]] jeb ''traktos'': ''trakt Dyneburski'' (Daugavpils trakts), ''trakt Rzeżycki'' (Rēzeknes trakts), ''trakt Lucyński'' (Ludzas trakts) un ''trakt Marienhauski'' (Viļakas trakts).). 1660. gadā Žečpospoļita ar Zviedriju parakstīja miera līgumu Olīvā, tajā bija teikts, ka Žečpospoļita atsakās no Vidzemes par labu Zviedrijai uz mūžīgiem laikiem. Laikā no 1677. līdz 1772. gadam - "[[Inflantijas vojevodiste]]". 1772. gada 19. februārī notika t.s. [[Polijas dalīšana|pirmā Polijas dalīšana]] (pol. ''Rozbiór Polski''), rezultātā Inflantija tika iekļauta [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. Sākotnēji tā bija [[Pleskavas guberņa|Pleskavas]], tad [[Polockas guberņa|Polockas]], tad [[Vitebskas guberņa|Vitebskas]] [[Guberņa|guberņu]] sastāvā. XX gs. sākumā Inflantiju sāka dēvēt par '''Latgali'''.
 
Dienvidaustrumu daļa (Aiviekstes kreisais krasts), kas palika Žečpospoļitai, t.s. "Žečpospoļitas Livonija". Administratīvi iedalīta četrās [[stārastija|stārastijās]] jeb ''traktos'': ''trakt Dyneburski'' (Daugavpils trakts), ''trakt Rzeżycki'' (Rēzeknes trakts), ''trakt Lucyński'' (Ludzas trakts) un ''trakt Marienhauski'' (Viļakas trakts).). 1660. gadā Žečpospoļita ar Zviedriju parakstīja miera līgumu Olīvā, tajā bija teikts, ka Žečpospoļita atsakās no Vidzemes par labu Zviedrijai uz mūžīgiem laikiem. Laikā no 1677. līdz 1772. gadam - "[[Inflantijas vojevodiste]]". 1772. gada 19. februārī notika t.s. [[Polijas dalīšana|pirmā Polijas dalīšana]] (pol. ''Rozbiór Polski''), rezultātā Inflantija tika iekļauta [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. Sākotnēji tā bija [[Pleskavas guberņa|Pleskavas]], tad [[Polockas guberņa|Polockas]], tad [[Vitebskas guberņa|Vitebskas]] [[Guberņa|guberņu]] sastāvā. XX gs. sākumā Inflantiju sāka dēvēt par '''Latgali'''.

Versija, kas saglabāta 2009. gada 19. marts, plkst. 06.12

Ducatus Ultradunensis
Ducatus Ultradunensis.png
nosaukums 1629.-16917.
sizerens Žečpospoļitas karalis
galvaspilsēta Dinaburga

Inflantija jeb Poļu Vidzeme (pol. Inflanty, burt. "Livonija") - 1. Livonijas nosaukums poļu valodā. 2. Pārdaugavas hercogistes dienvidaustrumu daļa, kas palika Žečpospoļitas kas palika tās valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā Altmarkas pamiera noteikumiem, kad Pārdaugavas hercogiste tika likvidēta, sadalot to 2 daļās: t.s. Zviedru Vidzemē un Poļu Vidzemē jeb Inflantijā (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).[1]

Dienvidaustrumu daļa (Aiviekstes kreisais krasts), kas palika Žečpospoļitai, t.s. "Žečpospoļitas Livonija". Administratīvi iedalīta četrās stārastijās jeb traktos: trakt Dyneburski (Daugavpils trakts), trakt Rzeżycki (Rēzeknes trakts), trakt Lucyński (Ludzas trakts) un trakt Marienhauski (Viļakas trakts).). 1660. gadā Žečpospoļita ar Zviedriju parakstīja miera līgumu Olīvā, tajā bija teikts, ka Žečpospoļita atsakās no Vidzemes par labu Zviedrijai uz mūžīgiem laikiem. Laikā no 1677. līdz 1772. gadam - "Inflantijas vojevodiste". 1772. gada 19. februārī notika t.s. pirmā Polijas dalīšana (pol. Rozbiór Polski), rezultātā Inflantija tika iekļauta Krievijas impērijā. Sākotnēji tā bija Pleskavas, tad Polockas, tad Vitebskas guberņu sastāvā. XX gs. sākumā Inflantiju sāka dēvēt par Latgali.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar Olivas miera līgumu Žečpospoļita atzina esošo status quo un atsazījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. de iure hercogiste turpināja pastāvēt.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp.
  • Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 118.-119. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Inflantija&oldid=13725"