Atšķirības starp "Didro Denī" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 8. maijs, plkst. 14.31

Denī Didro (1769.)

Denī Didro (fr. Denis Diderot, 1713.-1784.) - filosofs, apgaismotājs, "Enciklopēdijas" redakcijas vadītājs, rakstnieks, mākslas kritiķis. Dzimis 1713. gada 5. oktobrī Langras (Langres) pilsētā Austrumfrancijā kā otrais bērns un vecākais dēls ģimenē. Nākamā domātāja tēvs bija augsti kvalificēts nažu kalējs, materiālajā ziņā ļoti pārticis, viens no savas cunftes vadītājiem pilsētā. Savu bērnu audzināšanai viņš veltīja daudz pūļu un līdzekļu. Denī 11 gadu vecumā sāka mācīties Langras jezuītu kolēģijā. Pēs skolas absolvēšanas devās uz Parīzi, kur mācījās Dārkura koledžā - to absolvēja 19 gadu vecumā, iegūstot mākslu maģistra grādu. Atsacījās paklausīt tēva ieteikumam studēt jurisprudenci vai medicīnu un, attiecīgi, tēvs pārstāja sniegt materiālo atbalstu. Nākamos 10 gadus dzīvoja Parīzē dziļā nabadzībā, pelnīdams iztiku kā stundu pasniedzējs un repetitors, mācīdams gan matemātiku, gan valodas, gan citus priekšmetus, kā arī sastādīdams dažādus juridiska satura tekstus. 40. gadu sākumā Didro iepazinās un sadraudzējās ar Ženēvā dzimušo mūzikas skolotāju un nošu pārrakstītāju, vēlāk slaveno literātu un sabiedrības problēmu iztirzātāju Žanu Žaku Ruso (1712.-1778.) un Sorbonnas universitātes absolventu, garīdznieku Etjēnu Bonē de Kondljaku (1715.-1780.), kurš iepazīstināja Didro ar Dž. Loka un citu angļu materiālistu sacerējumiem. Nostabilizējās Didro materiālais stāvoklis: dažu izdevēju un grāmattirgotāju uzdevumā viņš regulāri sāka tulkot no angļu valodas dažāda satura sacerējumus. Sākot ar 40. gadu otro pusi Didro iesaistījās pēc karaļa 1746. gada rīkojuma uzsāktās franču "Enciklopēdijas jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošā vārdnīcas" (Encyclopedie ou Dictionnaire raisone des sciences, des arts et des metiers) izdošanā, uzņemoties vadīt tās veidotāju grupu. Kopš 1746. gada viņš publicēja arī savus oriģinālsacerējumus: zināmākie darbi ir: "Nekautrīgie dārgumi” (1748.), "Vēstule par aklajiem, lai pamācītu redzīgos” (1749.), "Domas par dabas interpretācijuu" (1753.), "Dalambēra un Didro saruna" (1769.), "Matērijas un kustības filosofiskie pamati" (1770.), "Fizioloģijas elementi" (1774.-1780.). Krievijas imperatore Katrīna II, vēlēdamās iemantot popularitāti Rietumeiropas kultūras darbinieku aprindās, kopš 1765. gada sniedza filozofam materiālu atbalstu: imperatore par 15 000 livriem nopirka filozofa bibliotēku, bet atstāja to viņa rīcībā līdz mūža beigām, uzdodot iepirkt par Krievijas sūtniecības līdzekļiem arī jaunas grāmatas un maksādama viņam kā bibliotekāram algu. Šāds darījums jūtami uzlaboja Didro materiālo stāvokli un deva lielākas rīcības iespējas. Mūža pēdējos gados Didro pievērsās Senās Romas vēsturei un ateisma problēmām. Miris 1784. gada 31. jūlijā Parīzē. pēc viņa nāves viņa bibliotēka un vairums rokrakstu tika nosūtīti uz Krieviju. Lielākā daļa šo materiālu glabājas Pēterburgā Saltikova-Ščedrina bibliotēkā. Politiskajos uzskatos bija t.s. Apgaismotās monarhijas piekritējs. Savos filosofiskajos uzskatos nogājis ceļu no deisma un ētiskā ideālisma līdz materiālismam. (mācībā par dabu, psholoģijā, izziņas teorijā). Dabas izpratnē ieviesa vairākus dialektikas elementus: idejas par matērijas un kustības kopsakaru, par dabas formu mūžīgo mainīšanos. Jautājumu par to, kā materiālo daļiņu mehāniskā kustība spēj radīt sajūtu specifisko saturu, Didro izlēma par labu domai par matērijas vispārēju jutīgumu. Ieskicēja psihisko funkciju teoriju, kurā saskatāma vēlākā mācība par refleksiem. Saskaņā ar to gan cilvēki, gan dzīvnieki ir kā instrumenti, kas apveltīti ar sajušanas spējām un ar atmiņu. Izziņas teorijā Didro postulēja, ka visi prāta slēdzieni sakņojas dabā, un cilvēks tikai reģistrē tam no pieredzes zināmās parādības, starp kurām pastāv vai nu nepieciešams, vai nosacīts kopsakars. No tā neizriet, ka cilvēku sajūtas ir pilnīgi precīzas, it kā spogulī skatāmas priekšmetu kopijas: starp sajūtu vairumu un to ārējiem cēloņiem nav vairāk līdzības kā starp priekšstatiem un to apzīmējumiem valodā. Piekrītot Loka uzskatiem par primārām un sekundārām īpašībām, Didro uzsvēra sekundāro īpašību objektīvo raksturu. Attīstīja tālāk Bēkona uzskatu, ka empīrisko zināšanu uzdevums nav patiesības izzināšana kā pašmērķis, bet gan tādu spēju iegūšana, kas ļauj pilnveidot un palielināt cilvēka varu pār dabas spēkiem. Norādīja uz tehnikas un rūpniecības lomu domāšanas un izziņas attīstībā. Par izziņas metodēm un pamatprincipiem uzskatīja eksperimentu un novērojumu. Uz šā pamata domāšana spēj sasniegt ja ne pilnīgi drošas, tad tomēr ļoti lielā mērā ticamas zināšanas. Sarakstījis daudz darbu par mākslas un mākslas kritikas jautājumiem, postulēja jaunu reālisma estētiku, aizstāvot ideju par labā un skaistā saistību. Šīs estētikas principus centās pielietot savos romānos un lugās.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 85.-86. lpp.
• Didro Denī. Ramo brāļadēls. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2005., 160 lpp., ISBN 9984-36-860-2
• Didro Denī. Domas par dabas interpretāciju; Matērijas un kustības filozofiskie principi. - Zvaigzne: Rīga, 1979., 102 lpp.

• Длугач Т.Б. Дени Дидро. - Мысль: Москва, 1975

Resursi internetā par šo tēmu

• Denis Diderot/Дени Дидро. Le neveu de Rameau/Племянник Рамо. Краткая коллекция текстов на французском языке
• Дени Дидро - работы в интернет-библиотеке Максима Мошкова
• Дени Дидро (Denis Diderot) - Философия и атеизм