Bēkons Frānsiss

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sers Frānsiss Bēkons

Sers Frānsiss Bēkons, Sentolbanas vikonts, Verulemas barons (angl. Sir Bacon Francis, Lord Verulam and Viscount St. Alban’s, 1561.-1626.) - filosofs, rakstnieks, politiķis, dabaszinātnieks. Zinātniskuma kā metodes izveidotājs. Dzimis 1561. gada 22. janvārī Londonā. Tēvs - sers Nikolass Bēkons, lords lielā zīmoga glabātājs (Lord keeper of the great seal - mūsdienu tieslietu ministra ekvivalents), īpašumus un muižnieka statusu nopircis Henrija VIII laikā, t.i. piederēja pie t.s. "jaunās muižniecības". Pamatizglītību ieguva mājas apstākļos, pēc tam studēja jurisprudenci Kembridžas universitātes Trīsvienības (Trinity) koledžā. 1576.-1579. gados Anglijas diplomātiskās misijas ierēdnis Parīzē, 1579. gadā pēc tēva nāves atgriezās Anglijas karalistē un iztiku pelnīja kā jurists. 1586. gadā kļuva par Parlamenta kopienu palātas deputātu (Member of Parliament for Taunton, 1586.–1588.; Member of Parliament for Liverpool, 1588.–1594.), strauji pārgāja no opozīcijas pozīcijā un strikti atbalstīja karalienes Elizabetes I politiku (1586. gadā atbalstīja Skotijas karalienes Marijas Stjuartas juridiski apšaubāmo sodīšanu ar nāvi u.c.). Zaudējis karalienes simpātijas (iebilda pret likumu par papildus nodokļiem, lai segtu finanšu zaudējumus 1593. gada karā ar Spāniju u.c.), ap 1591. gadu kļuva par karalienes favorīta Eseksas grāfa Roberta (Robert Devereux, 2nd Earl of Essex) favorītu, kurš uzdāvināja Bēkonam lauku īpašumu, taču, tikko grāfs krita nežēlastībā pēc 1601. gada apvērsuma mēģinājuma, bija viens no pirmajiem, kas publiski apsūdzēja savu bijušo aizbildni valsts nodevībā. Bēkona politiķa karjera sākās 1603. gadā līdz ar Džeimsa I kāpšanu tronī, kad karalis viņu iecēla par bruņinieku. 1606. gadā apprecējās četrpadsmit gadus veco tirgotāja meitu Alisi Berhemu (Alice Barnham, 1592.–1650.). Ieņēma virkni augstu amatu valsts pārvaldē: karaliskais advokāts, no 1607. gada augstākais karaliskais juriskonsults (Her [or His] Majesty's Counsel learned in the law), 1613. gadā kļuva par ģenerālprokuroru (Attorney General of England and Wales). Karjeras virsotnes sasniedza pēc 1614. gada, kad karalis Džeimss I atlaida parlamentu un pārvaldīja valsti ar uzticamu ierēdņu palīdzību, no kuriem viens bija Bēkons: 1616. gadā viņš kļuva par karaļa Slepenās padomes locekli, 1617. gadā - par lordu lielā zīmoga glabātāju, 1618. gadā - par lordu kancleru (Lord Chancellor) un, saņēmis Verulemas barona (Baron Verulam) titulu, kļuva par karalistes pēru. 1621. gadā iecelts par Sentolbanas vikontu (Viscount St Alban). 1621. gadā sasauktais Parlaments viņu apsūdzēja korupcijā, tiesāja un uz visiem laikiem padzina no valsts dienesta (no ieslodzījuma Bēkonu paglābusi tikai paša karaļa iejaukšanās). Atlikušo mūža daļu viņš pavadīja savos ārpilsētas īpašumos, nodarbojoties ar literatūru un zinātni. Miris Haigeitā (Highgate) 1626. gada 9. aprīlī. Savu pirmo rakstu krājumu - "Tikumu un politiskie eksperimenti un padomi", - Bēkons izdeva 1597. gadā (10 esejas), ko vēlāk turpināja papildināt (1625. gadā krājumā bija jau 58 esejas). 1605. gadā iznāca viņa traktāts "Par dievišķo un cilvēcisko zināšanu nozīmi un panākumiem", bet 1620. gadā izdeva "Jauno organonu" (atsauce uz Aristoteļa "Organons"), kas bija iecerēts kā traktāta "Lielā zinātņu atjaunošana" otrā daļa. 1623. gadā dienas gaismu ieraudzīja "Lielās zinātņu atjaunošanas" pirmā daļa "Par zinātņu vairošanas vajadzīgumu". Bez tam šajā laikā tapa virkne literāru darbu - dzejoļi, esejas, - kā arī filosofiskās utopijas žanrā sarakstītā "Jaunā Atlantīda" (sarakstīts 1614. g., publicēts 1627. g.), kurā apkopoja savus uzskatus par ideālo sabiedrību un valsti, kurā sasniegts ekonomikas uzplaukums un dzīve organizēta uz zinātnes un tehnoloģiju plašas izmantošanas pamata, u.c. filosofiskus un vēsturiskus apcerējumus ("Domas un novērojumi", "Par seno gudrību", "Par debesīm", "Par iemesliem un sākumu", "Vēju vēsture", "Dzīvības un nāves vēsture", "Henrija VII valdīšanas vēsture" u.c.). Postulējis par zināšanu mērķi zinātnes spēju palielināt cilvēka varu pār dabu, Bēkons uzskatīja, ka sasniegt šo mērķi spēj tikai tāda zinātne, kas izprot parādību patiesos cēloņus. Iepriekšējās zinātnes vācuma iemesls, pēc viņa uzskatiem, bija vai nu dogmatisms, ja zinātnieks savu atzinumu sistēmu veidoja no paša izstrādātiem jēdzieniem, vai arī empīrisms, ja zinātnieks centās tikai apkopot neizprastus faktus. Attiecīgi, Bēkons skeptiski raudzījās uz visu līdzšinējo zinātni kā tādu, jo lai izprastu pasauli, nepieciešama kardināla metožu reforma. Jāsāk ar prāta atbrīvošanu no to pastāvīgi apdraudošajiem maldiem ("elkiem"), kurus daļēji rada cilvēcei piemītošās prāta tieksmes, daļēji - izglītotajai sabiedrībai vai pat atsevišķām personām piemītošās tieksmes, daļēji - citu cilvēku uzskatu nekritiska pieņemšana. Tikai pēc maldu atmešanas iespējama pāreja uz jaunās zinātnes patieso metodi. Bēc Bēkona domām, šai zinātnei jābūt pieredzes faktu racionālai analīzei, un tās secinājumu premisas ("vidējās akciomas") būs tēzes, kas dibinātas uz jēdzieniem, kuri iegūti ar metodiskas vispārināšanas jeb indukcijas palīdzību. Savukārt indukcijas priekšnoteikums ir eksperimenta analītiska izprašana. Viņš norāda arī uz t.s. "negatīvajām" instancēm, t.i., tādu gadījumu kombinācijām, kas runā ir pretrunā ar vispārinājumiem un tāpēc nepieciešams to kā nepietiekami pamatotu revidēt. Bez tab Bēkons izveidoja pats savu visai materiālistisku dabas izpratni, par pamatu ņemot uzskatu par matēriju kā daļiņu kopumu un dabu kā ķermeņu kopumu, kam piemīt daudzveidīgas īpašības. Neatņemama matērijas īpašība ir kustība (Bēkons klasificē vairāk nekā 19 tās veidus), kas ir kas vairāk par tīri mehānisku kustību.

Darbi:

  • The Essayes or Counsels, Civill and Morall (1597.)
  • The Elements of the Common Law of England (1597.)
  • A Declaration of the Practises & Treasons Attempted and Committed by Robert, late Earl of Essex and his Complices (1601.)
  • Francis Bacon His Apology, in Certain Imputations Concerning the late Earl of Essex (1604.)
  • Certain Considerations Touching the Better Pacification and Edification of the Church of England (1604.)
  • Valerius Terminus of the Interpretation of Nature (1604.)
  • Of the Proficience and Advancement of Learning, Divine and Humane (1605.)
  • De sapientia veterum liber (1609.)
  • The Charge of Sir Francs Bacon, Knight, the King's Attorney-General, Touching Duels (1614.)
  • The Wisdom of the Ancients (1619.)
  • Novum Organum (1620.)
  • Historie of the Raigne of King Henry the Seventh, (1622.)
  • De dignitate et augmentis scientiarum (1623.)
  • Apophthegms, New and Old (1625.)
  • The Translation of Certain Psalms (1625.)
  • The New Atlantis (1626.)
  • Sylva sylvarum (1627.)
  • Scripta in naturali et universli philisophia (pub. 1653.)

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 45.-46. lpp.
  • Bēkons Frensiss. Jaunais organons / Frensis Bēkons. - Zvaigzne, Rīga, 1989. ISBN 5-405-00270-4
  • Apsīte L. 17.-18. gadsimta Rietumeiropas filozofija: Frānsiss Bēkons. Renē Dekarts. Britu empīrisms. Apgaismības filozofija Francijā un Vācijā / L.Apsīte, R.Ķīlis, J.Rozenvalds - Zvaigzne ABC, Rīga, 2008. ISBN 9789984401560
  • The Major Works. - Oxford University Press, 2002, ISBN 0192840819
  • Francis Bacon's New Atlantis. New interdisciplinary essays. / Bronwen Price ed. - Manchester University Press, Manchester, 2002, ISBN 0719060516
  • Wolfgang Krohn. Francis Bacon. - C.H. Beck, München, 2006, ISBN 3406541135
  • Neues Organon. / Hrsg. von Wolfgang Krohn. 2 Bde., - Meiner, Hamburg, 1990, ISBN 978-3-7873-0757-9
  • Essays oder praktische und moralische Ratschläge. - Reclam, Ditzingen, 1986, ISBN 3150083583

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bēkons_Frānsiss&oldid=29245"