Atšķirības starp "Ģeogrāfiskais determinisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Ģeogrāfiskais determinisms''' (kr. ''географический детерминизм'') – koncepcija par vides faktoru noteicošo lomu sabiedrības dzīvē un attīstībā (ģeogrāfiskā vide kā viena no galvenajām konkrētā teritorijā pastāvošās politiskās, ekonomiskās un kultūrvides radītājām, jo vēstures gaitā visbūtiskāk ietekmējusi iedzīvotāju izvēli). Lielā mērā ietekmēja [[ģeopolitika]]s rašanos. Ideju par dabas apstākļu noteicošo nozīmi sabiedrības attīstībā izvirzīja jau [[Antīkā filosofija|antīkie filosofi]] ([[Platons]], [[Aristotelis no Stagiras]] u.c.). Kā konkrētu koncepciju ''ģeogrāfisko determinismu'' noformulēja [[Monteskjē Šarls Luijs|Monteskjē]] (1689.-1755.). [[Bokls Henrijs Tomass|Boklam]] tas kalpoja, pamatojot domu, kāpēc sociālā nevienlīdzība un [[koloniālisms]] ir dabiskas parādības. Zināmā mērā no ''ģeogrāfiskā determinisma'' izriet arī L.Mečņikova teorija, saskaņā ar kuru civilizācijas rašanās un attīstības pamatfaktors bijušas upes. [[Ratcels Fridrihs|Fridrihs Ratcels]] (''Ratzel'', 1844.-1904.) savos darbos, piemēram, “Antropogeographie” (1882.) - tautu attīstības un demogrāfijas saistība ar ģeogrāfisko vidi, reljefa ietekme uz cilvēku kultūras un politikas veidošanos u.c. - turpināja attīstīt A.Hettnera ģeogrāfisko determinismu, ka ģeogrāfiskā vide ietekmē ne vien valstu attīstību, bet arī uz politiskos procesus tajās. | + | '''Ģeogrāfiskais determinisms''' (angl. ''environmental determinism'', kr. ''географический детерминизм'') – koncepcija par vides faktoru noteicošo lomu sabiedrības dzīvē un attīstībā (ģeogrāfiskā vide kā viena no galvenajām konkrētā teritorijā pastāvošās politiskās, ekonomiskās un kultūrvides radītājām, jo vēstures gaitā visbūtiskāk ietekmējusi iedzīvotāju izvēli). Lielā mērā ietekmēja [[ģeopolitika]]s rašanos. Ideju par dabas apstākļu noteicošo nozīmi sabiedrības attīstībā izvirzīja jau [[Antīkā filosofija|antīkie filosofi]] ([[Platons]], [[Aristotelis no Stagiras]] u.c.). Kā konkrētu koncepciju ''ģeogrāfisko determinismu'' noformulēja XVIII gs. Rietumeiropā [[Monteskjē Šarls Luijs|Monteskjē]] (1689.-1755.), [[Herders Johans Gotfrids|Herders]] (1744.-1803.) u.c. [[Bokls Henrijs Tomass|Boklam]] tas kalpoja, pamatojot domu, kāpēc sociālā nevienlīdzība un [[koloniālisms]] ir dabiskas parādības. Zināmā mērā no ''ģeogrāfiskā determinisma'' izriet arī L.Mečņikova teorija, saskaņā ar kuru civilizācijas rašanās un attīstības pamatfaktors bijušas upes. [[Ratcels Fridrihs|Fridrihs Ratcels]] (''Ratzel'', 1844.-1904.) savos darbos, piemēram, “Antropogeographie” (1882.) - tautu attīstības un demogrāfijas saistība ar ģeogrāfisko vidi, reljefa ietekme uz cilvēku kultūras un politikas veidošanos u.c. - turpināja attīstīt A.Hettnera ģeogrāfisko determinismu, ka ģeogrāfiskā vide ietekmē ne vien valstu attīstību, bet arī uz politiskos procesus tajās. Popularitātes virsotni ''ģeogrāfiskais determinisms'' sasniedza Eiropā un Ziemeļamerikā XIX gs. otrajā pusē. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 143. lpp. | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 143. lpp. | ||
| + | ---- | ||
| + | * Andrew Sluyter. Neo-Environmental Determinism, Intellectual Damage Control, and Nature/Society Science. // Antipode. Volume 35, Issue 4, 2008, Pages 813-817 | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 20. jūlijs, plkst. 13.49
Ģeogrāfiskais determinisms (angl. environmental determinism, kr. географический детерминизм) – koncepcija par vides faktoru noteicošo lomu sabiedrības dzīvē un attīstībā (ģeogrāfiskā vide kā viena no galvenajām konkrētā teritorijā pastāvošās politiskās, ekonomiskās un kultūrvides radītājām, jo vēstures gaitā visbūtiskāk ietekmējusi iedzīvotāju izvēli). Lielā mērā ietekmēja ģeopolitikas rašanos. Ideju par dabas apstākļu noteicošo nozīmi sabiedrības attīstībā izvirzīja jau antīkie filosofi (Platons, Aristotelis no Stagiras u.c.). Kā konkrētu koncepciju ģeogrāfisko determinismu noformulēja XVIII gs. Rietumeiropā Monteskjē (1689.-1755.), Herders (1744.-1803.) u.c. Boklam tas kalpoja, pamatojot domu, kāpēc sociālā nevienlīdzība un koloniālisms ir dabiskas parādības. Zināmā mērā no ģeogrāfiskā determinisma izriet arī L.Mečņikova teorija, saskaņā ar kuru civilizācijas rašanās un attīstības pamatfaktors bijušas upes. Fridrihs Ratcels (Ratzel, 1844.-1904.) savos darbos, piemēram, “Antropogeographie” (1882.) - tautu attīstības un demogrāfijas saistība ar ģeogrāfisko vidi, reljefa ietekme uz cilvēku kultūras un politikas veidošanos u.c. - turpināja attīstīt A.Hettnera ģeogrāfisko determinismu, ka ģeogrāfiskā vide ietekmē ne vien valstu attīstību, bet arī uz politiskos procesus tajās. Popularitātes virsotni ģeogrāfiskais determinisms sasniedza Eiropā un Ziemeļamerikā XIX gs. otrajā pusē.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 143. lpp.
- Andrew Sluyter. Neo-Environmental Determinism, Intellectual Damage Control, and Nature/Society Science. // Antipode. Volume 35, Issue 4, 2008, Pages 813-817
