Atšķirības starp "Daugavgrīvas cietoksnis" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 13. augusts, plkst. 08.51

Daugavgrīvas cietoksnis ((kr. Усть-Двинск, vāc. Dünamünde, pol. Dynemunt) ) - atkarībā no konteksta:

Dinamindes pils

1. Teitoņu ordeņa pils (Dünamünde) Daugavas labajā krastā, kas celta uz 1205. gadā būvētā cisterciešu klostera pamata aptuveni 10,5 km uz Z no Rīgas, toreizējās Daugavas grīvas (vecās Daugavas) labā krastā. 1305. gadā klostera abats Liberts par 4000 Ķelnes markām pārdeva pili Ordenim, kurš nojauktā klostera vietā uzcēla stipru pili un ierīkoja tur komtureju, kurā 1305.-1483. gados valdīja 22 komturi, bet 1532.-1560. gados ordeņa maršala pakļautībā 4 pils komturi.

1491. gadā nostiprināja pili, uzceļot 4 apaļus torņus ar 5 rondeļiem (bastionu pirmtips), ieslēdzot pili ar ūdens grāvi. 1550. gados rondeļi pārbūvēti par maziem itāļu tipa bastioniem. 1582. gadā Stefans Batorijs pavēlēja pārbūvēt un palielināt bastionus, padziļināt grāvjus u.tt. 1670. gadā, ievērojot maršala Vobana jauninājumus fortifikācijā, Dinamindipārbūvēja. 1680. gadā nu veco Dinamindi (Alt-Dünamünde) kā cietoksni iznīcināja, bet par "Dinamindi" turpmāk sāka dēvēt Noimindes cietoksni Daugavas kreisajā krastā.

Dinamindes cietoksnis

2. XVII gs. celts cietoksnis Daugavas kreisā krasta leņķī, ko izveido Lielupes ieteka Daugavā ar pēdējās kreiso krastu, - kuru 1608. gadā Zviedrijas armijas sapieri grāfa Mansfelda vadībā uzcēla četrstūru šternskansti un nosauca par Noimindes skansti - apbruņojums bij 29 falkoneti un garnizons 250 cilvēku. 1624. gadā Gustavs Ādolfs personīgi apskatīja iepriekšējos karos papostītos nocietinājumus un pavēlēja tos atjaunot. No sastādītā akta redzams, ka Noiminde bij apbruņota ar 21 lielgabalu, skanstes iekšienē bij 6 kazarmu ēkas, nedaudz māju un 1 baznīca. 1641. gadā ģenerāļa Rotenberga vadībā Noimindi pārbūvēja par t.s. Nīderlandes parauga piecstūru bastionu ar platiem grāvjiem, zemes eskarpiem un kontreskarpiem. 1670. gadā, ievērojot maršala Vobana jauninājumus fortifikācijā, Noimindes skansti nolēma pārbūvēt par 6 bastionu cietoksni, bet darbi ievilkās līdz Ziemeļu karam. Agrākos mazos bastionus palielināja un pēc jaunā plāna to flankus būvēja perpendikulāri nevis kurtīnai, kā agrāk, bet uguns līnijai. Eskarpi un kontreskarpi zemes vietā būvēti no akmens, kronverku vietā uzcelti ravelīni, kurtīnās iebūvēti kazemāti un pulvera pagrabi. 1680. gadā nu jau veco Daugavgrīvas cietoksni (Alt-Dünamünde) upes labajā krastā iznīcināja un Noimindi pārdēvēja par Dinamindes cietoksni. 1700. gada martā sakšu ģenerālis Flemmings ieņēma cietoksni un par godu Augustam II nosauca par Augustburgu (Augustusburg). 1710. gadā cietoksnis sastāvēja no 6 bastionu frontēm ar ūdens grāvjiem, akmeņu eskarpiem un segto eju. No 6 frontēm 5 bij segtas no ravelīniem ar glasisiem. Apšaude viscaur atklāta, vietām divi stāvi. Cietoksnī bij kazarmas, pulvera pagrabi un 1 divstāvu mūra kazarma.
Pulvertornis: senākā cietokšņa būve, t.s. Daugavgrīvas Pulvertornis.^[1] Precīzs Pulvertorņa izbūves laiks nav zināms. Ir noskaidrots, ka torņa pagrabstāvs ir pastāvējis jau pirms 1682. gada. Pulvertorņa augšējais līmenis, kas izceļas ar neparasti biezu pārseguma velves mūrī, būvēts vēlāk (līdz 1700.), par ko liecina atšķirības mūrējuma raksturā.^[2] Pamati Pulvertornim ir būvēti no laukakmeņiem, dolomītakmeņiem, bet sienas no gliemežu un pelēkā dolomīta akmeņiem, kas blīvi sakrauti un samūrēti ar kaļķu javu. Stūri, logu apmales, iekšpusē griesti un velves veidotas no sarkanajiem ķieģeļiem. 1947. gadā Pulvertorni mēģināja saspridzināt Padomju armija, bet ne visai sekmīgi - tā drupas joprojām saglabājušās Daugavgrīvas cietoksnī.

1710. gadā cietoksnis nonāca Krievijas armijas rokās un tās garnizons cietoksnī palika līdz pat 1917. gadam, vairākkārt pārbūvēts un paplašināts. Daugavai lejpus cietokšņa jau bij krasi mainījusi virzienu uz R un tā ietecēja jūrā apmēram tur, kur atrodas t.s. ziemas osta. Mangaļsala bij stipri pagarinājusies un ieteka nepilni 2 km attālinājusies no cietokšņa. Tādēļ, lai segtu pašu upes ieteku, tās labajā krastā 1765. sāka būvēt t.s. Komētas fortu. 1166. gadā ģenerālgubernators uzdeva atgriezt ieteku iepriekšējā ZR virzienā. Šai nolūkā aizdambēja Lielupes ietekas r. atzarojumu (Buļļupi), sašaurināja Daugavu starp cietoksnini un Komētas fortu un sāka rakt tai izeju caur Mangaļsalas mēli austrumos no Komētas forta. 1755. gadā uzcelta cietokšņa baznīca; 1782.-1788. gados Daugavas agrākā gultne pilnīgi aiztaisīta cieti ar dambi, kas savieno cietoksni ar Komētas fortu, un izraktā gultne stipri padziļināta. Pēc dambja uzbūves jūras piekrastē starp Daugavas ietekas kreiso krastu un fortu izveidojās smilšu kāpa, starp kuru un dambi pamazām izveidojās Dinamindes osta. 1852. gadā cietoksnī ierīkoja telegrafa līniju. 1858. gadā tika uzbūvēts tilts pār Lielupi, bet 1863. gadā - tilti satiksmei ar ravelīniem. 1871. gadā starp cietoksni un Rīgu atklāja dzelzceļa satiksmi. Jūras krasta atkāpšanās no cietokšņa un dažādas tehniskas būves Daugavas ietekas lejgalā radīja nepieciešamību celt krastu baterijas pie Komētas forta un Mangaļsalā. 1791. gadā Komētas forta koka baterijas tās nostiprināja ar zemes uzbērumiem, 1861.-1862. gados cēla jaunas un paplašināja vecās baterijas. 1868. gadā cietoksnis bij pastiprināts ar sevišķu peldus bateriju Смерч, ko noenkuroja jūrā Daugavas ietekas priekšā. Baterijas 1885. gadā savienoja ar dzelzs sliedēm, būvēja barbetus, palielināja apšaudes leņķus u.tt. 1181. gadā cietokšņa garnizons sastāvēja no kājnieku bataljona, artilerijas un inženieru komandām. 1915. gadā cietokšņa garnizona lielums bija: cietokšņa pulks ar 20 rotām (5000 cilvēku), artileristu un apkalpes komanda (2300 cilv.), mīnu rota (300 cilv.), sapieru rota (250 cilv.), telegrafistu un telefonistu vienība (125 cilv.), darba rotas no zemessargiem (1250 cilv. pēc 1. un 2. Daugavgrīvas bataljonu izdalīšanas) - kopā 9500-10000 cilvēki, neskaitot upes flotiles personālsastāvu.

2.09.1917. vakarā artileristi un sapieri cietoksni iznīcināja: saspridzināja baterijas, lielgabalus, aizdedzināja ēkas un mantas (vācu rokās cietoksnis nonāca pilnīgi nelietojamā stāvoklī). 3.01.-22.05.1919. cietoksnis bija LSPR spēku kontrolē. 1919. gada 15. oktobrī - Bermontiādes laikā, - cietoksni ieņēma Latvijas bruņoto spēku daļas.

1919. gadā cietoksnis kļuva par Latvijas armijas artilērijas pulka novietni. LPSR laikā cietoksnī tika izvietotas Baltijas flotes vienības, kas evakuējās 1941. gada jūnija beigās. 1944. gadā – tūlīt pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, Daugavgrīvas cietoksnī atkal izvietojas PSRS Baltijas flotes karaspēka vienības (mīnu traleris, 2 zemūdenes, apsardzes daļa, kuģu remontdarbnīcas).

Latvijas Republikas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) pulvertornim ir piešķīrusi valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu. Ministru kabinets 2000. gada 30. augustā pieņēma rīkojumu Nr.440 "Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai", ar kuru nekustamais īpašums - Daugavgrīvas cietoksnis - Rīgā, Flotes ielā 1, tika nodots privatizācijai (īdz nodošanai privatizācijai Daugavgrīvas cietoksnis atradās Aizsardzības ministrijas valdījumā).

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

• Ose I. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture. - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2007., 152 lpp. ISBN 998499242X

Resursi internetā par šo tēmu

• Vītiņa I., Igaune S., Sidraba I. Daugavgrīvas cietokšņa Pulvertorņa pirmsrestaurācijas zinātniskā izpēte. / Referāts zinātniskajā konferencē "Eco-Balt ‘2007", 2007. gada 10.-11. maijā, Rīgā (.pdf)
• Latviešu konversācijas vārdnīca. 3.sējums, 4778.-4787.sleja. - historia.lv
• Par valsts nekustamā īpašuma - Daugavgrīvas cietoksnis - Rīgā, Flotes ielā 1, saglabāšanu un izmantošanu.