Teitoņu ordenis

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Teitoņu ordenis
Teuton banner.png
pastāv 05.03.1198.-08.04.1525.
devīze Helfen. Wehren. Heilen.

(Palīdzēt. Aizsargāt. Dziedināt.)

sizereni
virskapituls
  • Monforta 1239.-1271. g.
  • Akona 1271.-1291. g.
  • Venēcija 1291.-1309. g.
  • Marienburga (Malborka) 1309.-1457. g.
  • Kenigsberga 1457.-1525. g.
tērps balta mantija ar melnu krustu
hierarhija
teritorija
Deutsche orden 1231-1411.jpg

Jeruzalemes Svētās Marijas Teitoņu Kopas Brāļu Ordenis (lat. Fratrum Theutonicorum ecclesiae S. Mariae Hiersolymitanae vai Ordo domus Sanctae Mariae Teutonicorum in Jerusalem; abreviatūra: O.T. - Ordo Theutonicorum), pasaules literatūrā Teitoņu ordenis, latviešu literatūrā Vācu ordenis - katoļu mūku-bruņinieku ordenis Eiropā viduslaikos, kas pēc aiziešanas no Svētās zemes, XII gs. Austrumeiropā izveidoja savu valdījumu.

Precīzi izveidošanas dati un notikumi nav zināmi, avotos sastopamas vairākas versijas.[1] Organizācijas pamatā bijis aptuveni 1128. gadā Jeruzalemē Brēmenes un Lībekas tirgotāju izveidotais hospitālis, kura mērķis bija palīdzības sniegšana slimiem un nabadzīgiem vāciskas izcelsmes piligrimiem. Ap 1189. gadu Švābijas firsts Fridrihs (vāc. Fürst Friedrich von Schwaben) šo brālību pārveidojis par bīskapam pakļautu garīgu bruņinieku brālību (vadītājs kapelāns Konrads), kurai Sv. Romas impērijas imperators Henrihs IV kā atšķirības zīmi tika piešķīris baltu apmetni ar melnu krustu. 1191. gadā 6. februārī pāvests Klements III ar savu bullu to iekļāvis Hospitāliešu ordenī kā vācu filiāli (Fratrum Theutonicorum ecclesiae S. Mariae Hiersolymitanae). 1198. gada 5. martā brālība atdalījās no Hospitāliešu ordeņa kā patstāvīgs mūku-bruņinieku ordenis (19.02.1199. pāvests Inocents III to apstiprināja).

Ordeni vadīja vēlēts lielmestrs (vāc. Hochmeister, Deutschherrenmeister) kopā ar augstāko amatpersonu - padomnieku (Rathsgebietiger), - virskapitulu (Generalkapitel), kas pildīja padomdevēja, likumdevēja un kontroles funkcijas. Situācijās, kad nebija iespējas sasaukt ģenerālkapitulu, lielmestrs vadīja Ordeni vienpersonīgi (taču ģenerālkapitulam bija tiesības lielmestru atcelt no amata). Nākamais Ordeņa hierarhijā bija landmestrs (Landmeister), kurš kā lielmestra vietnieks pārvaldīja autonomu Ordeņa provinci un bija virskapitula loceklis. Nākamie hierarhijā bija lielkomturs un maršals - lielmestra vietnieki miera un kara laikā. Atsevišķu ordeņa valdījumu pārvalde atradās bejīmestru, komturu un fogtu rokās, kuriem pakļāvās ierindas brāļi bruņinieki. Zemez valdījumu struktūras pamatā bija komtureja, tad beijāža. Ordeņa zemes valdījumiem izveidojoties arī citur, tika veidotas ordeņa filiāles jeb atzari kā gana autonomas organizācijas (piem. Livonijas ordenis), kas pakļāvās tikai ordeņa virsvadībai. To pašpārvaldes struktūra bija analoģiska Ordeņa centrālās pārvaldes struktūrai, tikai augstākā pakāpe bija landmestrs. Bez tam pastāvēja t.s. "līdzbrāļu" (confratres) kategorija, kas bija pielīdzināta bruņinieka statusam. Līdzbrāļi varēja būt precējušies un ar īpašumu, no kura daļu pēc to nāves saņēma Ordenis. Par līdzbrāļiem varēja kļūt gan mecenāti - firsti un magnāti, - gan Ordeņa vasaļi. Bez tam Ordeņa militārajās akcijās bieži piedalījās t.s. viesbruņinieki (Gastritter) un laicīgie bruņinieki kā "krusta karotāji", kuriem bija iespēja saņemt zemi iekarotajās teritorijās kā lēni un kļūt par Ordeņa vasaļiem.

Sākotnēji Ordeņa valdījumi atradās iekarotajā Levantes daļā, taču tās bija atsevišķas, savstarpēji nesaistītas teritorijas. 1291. gadā, kad krustneši no Svētās zemes tika izdzīti, Ordeņa vadības rezidence tika pārcelta uz Venēciju. Izmantojot politisko cīņu starp pāvestu un imperatoru, kuri centās iegūt Ordeņa atbalstu, ceturtais ordeņa lielmestrs Hermanis fon Zalca (Hermann von Salza, 1209.-1239.) pamanījās iegūt lielus zemes īpašumus Apenīnu pussalā un vācu zemēs, padarot Ordeni par ietekmīgu spēku. Ar "Rimini Zelta bullu" imperators Fridrihs II (1194.-1250.) apstiprināja Ordeņa tiesības uz Kulmas zemi un īpašumiem, kurus tas iekaros senprūšu zemēs, bet lielmestram Zalcam piešķīra impērijas firsta statusu. 1226. gadā Mazovijas kņazs Konrāds aicināja Ordeni palīgā cīņās pret senprūšiem, dodot tam lēnī Kulmas zemi. Sarunās starp Ordeni un kņazu, kurās iesaistījās arī imperators Fridrihs II, tika panākts, ka Prūsijā tiks veidota Ordeņa valsts (imperatora vasaļvalsts). 1228. gadā tur ieradās pirmie ordeņbrāļi ar jauniecelto Prūsijas mestru Hermani fon Balki vadībā. 1229. gadā tika izveidoti pirmie atbalsta punkti (Fogelzanga un Nesava). 1230. gada 12. decembrī pāvests Gregors IX deva savu svētību Ordeņa darbībai Prūsijā, tika uzbūvēts pirmais ordeņa cietoksnis Torna (mūsdienu Toruņa, vāc. Thorn). 1235. gadā Ordenis pārņēma Dobrinas Zobenbrāļu ordeņa īpašumus un inkorporēja tā sastāvu. 1237. gadā Ordenis uzņēma savās rindās praktiski iznīcinātā Livonijas Zobenbrāļu ordeņa paliekas, pievienojot saviem valdījumiem arī tā teritorijas Livonijā (šo Ordeņa provinci literatūrā pieņemts dēvēt par "Livonijas ordeni"). XIII un XIV gs. bija Ordeņa varenības laiki. Par Ordeņa brāļu skaitlisko sastāvu līdz XIV-XV gs. mijai statistikas nav. Prūsijā ap 1400. gadu bija aptuveni 1000 brāļu bruņinieku (1418. gadā - ap 500, 1430. gadā - 300).[2] Livonijā 1451. gadā bija 270 brāļi (195 bruņinieki un 75 priesteri), no tiem Rīgā 14, Vendenē - 12, Narvā - 6.[3] Smagu sakāvi Ordenis cieta 1410. gadā kaujā pie Grīnvaldes, pēc kuras tam nācās atteikties no plašām teritorijām. Bez tam bija zaudēts ordeņa ideoloģiskais mērķis - cīņa pret pagāniem, - jo Lietuvas lielkņazistei pieņemot kristietību, Ordeņa zemes nu robežojās tikai ar kristīgām valstīm. 1525. gadā Prūsijas ordeņa lielmestrs Albrehts pārgāja luterānismā, sekularizēja ordeņa zemes Prūsijā un saņēma tās no Polijas karaļa jau kā hercoga lēni. Teitoņu ordenis pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.

Nosaukums dažādās valodās:

  • vāc. Brüder und Schwestern vom Deutschen Haus Sankt Mariens in Jerusalem, saīsināti Der Deutsche Ritterorden vai Deutsche Orden
  • angl. The Teutonic Order of Holy Mary in Jerusalem
  • fr. L’ordre de la Maison de sainte Marie des Teutoniques
  • kr. Орден Святой Марии Ерусалимской Немецкого Дома, saīsināti Тевтонский Орден, vai Немецкий Орден

Ordeņa simbolika, atkarībā no pakāpes

Precīzi definētas rangu un pat pašu ordeņu simbolikas viduslaikos nemaz nebija - Eiropā tāda parādās tikai XVI gs. līdz ar heraldikas uzplaukumu. Taču avotos varam fiksēt likumsakarības un virzienus, kādus simbolus sāka lietot:

  • lielmestrs - melnajam Ordeņa krustam zelta apmale, vidū zelta krusts, kura cetrā sirds vairodziņš ar melnu ērgli (kas apliecina vasalitāti imperatoram);
  • maršals - konkrēta simbolika nav konstatēta, pēc vienas versijas tāda pati kā lielmestram, taču bez centrālā zelta krusta, pēc citas versijas apmale sniedzās tikai līdz katra krusta zara vidum;
  • landmestrs - konkrēta simbolika nav konstatēta, iespējams, melns krusts, kurā ievietots balts krusts (līdzīgs kā marķējums uz vērmahta bruņutehnikas)
  • lielkomturs un komturs - īpašas simbolikas nebija, izņemot tiesu varu simbolizējošu zizli;
  • brāļi bruņinieki - baltas mantijas, balts apģērbs, melns krusts uz krūtīm un uz mantijas kreisā pleca pusē (krusta forma laikā no XI līdz XV gs. vairākkārt mainās);
  • līdzbrāļi - laicīgs apģērbs, vai arī tumši pelēkas vai melnas drēbes. Ir versija, ka atkarībā no ranga, iespējams, bruņinieki līdzbrāļi varēja valkāt baltu apģērbu, un uz mantijas (baltas vai pelēkas) kreisajā pusē uz pleca nēsāja uzšūtu melnu "T" veida krustu;
  • seržanti - baltas tunikas un, iespējams, pelēkas mantijas ar kreisajā pusē uz pleca uzšūtu melnu "T" veida krustu;
  • knehti - melns apģērbs (t.sk. tunika un apmetnis), uz kura uzšūts balts vairodziņš ar melnu "T" veida krustu;
  • strēlniekiem, iespējams, pēc tajā laikā pieņemtā stila, apģērbs bija zaļos toņos.

Komentāri

Atsevišķi ordeņbrāļi, neatzīstot Ordeņa likvidēšanu, pameta Prūsiju, izveidojot jaunu organizāciju un par lielmestru ievēlējot Valteru fon Kronbergu. Šis Teitoņu ordenis pastāvēja līdz XIX gs. sākumam, kad tika likvidēts ar Napoleona izdotu dekrētu. Ordeņa vadība pārcēlās uz Austroungāriju, un turpmāk savā darbībā orientējās uz labdarību.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Pēc vienas versijas šo bruņinieku brālību no savu līdzgaitnieku vidus kā krusta karotāju brālību 1190. gada 19. novembrī izveidojis Švābijas firsts Fridrihs (vāc. Fürst Friedrich von Schwaben), pēc Akras ieņemšanas izveidojot šajā pilsētā slimnīcu un brāļu mītni.
  2. ↑ M. Tumler, Der Deutsche Orden im Werden, Wachsen und Wirken bis 1400 mit einem Abriss der Geschichte des Ordens von 1400 bis zur neuesten Zeit (Wien, 1954), p. 390, n. 56.
  3. ↑ M. Tumler, Der Deutsche Orden im Werden, Wachsen und Wirken bis 1400 mit einem Abriss der Geschichte des Ordens von 1400 bis zur neuesten Zeit (Wien, 1954), p. 390, n. 57.

Attēlos

  • landmestra karogs

  • ģenerālkonventa locekļa vairogs

  • bruņinieka vairogs

  • teitoņu un zobenbrāļu bruņinieki

  • konventa locekļa tunika

  • banneris

  • lielmestra zīmogs

  • XV gs. lielmestru ģerboņi

  • Ordeņa valdījumi Austrumeiropā

  • Ordeņa valdījumi ap 1300. gadu

  • Ordeņa pamatstruktūra

Literatūra par šo tēmu

  • Klišāns V. Vācu ordenis Livonijā XIII-XIV gs. - Rīga, 1991.
  • Kļaviņš K. Vācu ordenis un Livonija. - Rīga, 2000.
  • Kļaviņš Kaspars. Vācu ordeņa mentalitāte un ideoloģija Atskaņu hronikas izgaismojumā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.1., 30.-39. lpp.
  • Milicers K. Vācu ordeņa vēsture. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2009. – 336 lpp. ISBN 9789934009280
  • Die Statuten des Deutschen Ordens nach ältesten Handschriften. / hrsg. von M.Perlbach. - Halle, 1897
  • 800 Jahre Deutscher Orden. Ausstellung des Germanischen Nationalmuseums Nurnberg in Zusammenarbeit mit der Internationalen Historischen Kommision zur Erforschung des Deutschen Orders. - Gutersloh: Munchen, 1990
  • Benninghoven F. Unter Kreuz und Adler: Der Deutsche Orden im Mittelalter. - Berlin, 1990
  • Tumler M. Der Deutsche Orden. Von seinem Ursprung bis zur Gegenwart. - Verlag Prof. Dr. Udo Arnold: Bad Münstereifel, 1986
  • Torbus T. Die Konventsburgen im Deutschordensland Preussen - Muenchen, 1998
  • Ritterbrueder im Livlaendischen Zweig des Deutschen Ordens. Herausgegeben von Lutz Fenske und Klaus Militzer - Koeln-Weimar-Wien, 1993
  • Christiansen E. The Northern Crusades. - London, 1980
  • Urban W. The Samogitian Crusade. - Chicago, 1989
  • Urban William. The Teutonic Knights: A Military History. - Greenhill Books: London, 2003, ISBN 1-85367-535-0

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Teitoņu_ordenis&oldid=73738"