Kņazs
Kņazs (kr. kнязь, vc. Knjas, Fürst, angl. knyaz, pol. Kniaź, fr. Cnéz; no sensl. Kъnedzь - radniecīgs senģ. Kuningaz, got. Kuniggs) - sākotnēji seno slāvu ciltīs vēlēts karadraudzes vadītājs, agrajos viduslaikos cilts vadonis, pamazām statusam kļūstot mantojamam, IX-X gs. jau valdnieks, kņazistes valdnieks. Sieviešu dzimtē – kņaziene (kr. Княгиня). Dēls – kņazičs (kr. Княжич), meita – kņazna (kr. Княжна). Suverens kņazs pēc ranga ir līdzvērtīgs Eiropas hercogam, firstam vai princim, un šādi šis tituls tiek tulkots nepieciešamības gadījumā (piemēram, kņazs Līvens, ierodoties Eiropā, parakstās kā firsts Līvens, un otrādi - Monako firsts Krievijā tiek dēvēts par Monako kņazu).
Krievu zemēs "kņazs" bija vienīgais tituls, apliecinošs piederību aristokrātijai, visi pārējie (bajārs u.c.) tituli tikai apliecināja personas statusu dienesta ļaužu hierarhijā. Viduslaiku Ziemeļkrievijā kņazs varēja būt tikai karavadonis, piemēram, Novgorodā un Pleskavā kņazu uz līguma pamata bruņoto spēku virsvadībai uzaicināja veče, kas to varēja arī atlaist. Savas kņazistes teritorijā augstākais likumdevējs, tiesnesis, karavadonis un nodokļu ieksētājs, tomēr kņaza darbību līdz jaunajiem laikiem vairāk vai mazāk ietekmēja gan paša karadraudze, gan tautas sapulce. Dalienas kņazs (kr. удельный князь, an. ap(p)anage prince), kā lielkņaza vasalis, statusā pielīdzināmsEiropas grāfam. Maskavas lielkņazistei plešoties plašumā, dalienu kņazi pamazām zaudēja savu suverenitāti, bet daudzu pakļauto nomadu cilšu vadoņiem piešķirtās tiesības uz kņaza titulu devalvēja tā vērtību. XVIII gs. Krievijas impērijā sāka plaši ieviest Eiropas titulus, izplatījās prakse ievērojamākajiem kņaziem lūgt Svētās Romas vācu impērijas imperatoram impērijas titulus, lai atšķirtos no kura katra lielāka aitu ganāmpulka īpašnieka.
Skat. arī: lielkņazs
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 83. lpp.
- Веселовский С.Б. Исследования по истории класса служилых землевладельцев. - Наука: Москва, 1969. - 584 с.
