Hercogs
No ''Vēsture''
Hercogs (fr. duc, angl. duke, it. duca, sp. duque, vc. Herzog, kr. герцог) – sākotnēji, Eiropas vadonības sabiedrībā tautas sapulcē vēlēts karadraudzes vadonis (lat. dux), vēlāk cilts vadonis, kas savu statusu manto; viens no augstākajiem aristokrātijas tituliem Rietumeiropā: vai nu suverēns monarhs, hercogistes valdnieks vai arī tiešs karaļa/imperatora vasalis, pēc ranga starp kūrfirstu un firstu. Anglijā hercogi pielīdzināti otrās pakāpes prinčiem, kas rangā ir zemāki tikai par karaliskajā dinastijā dzimušiem "asins prinčiem" (Prince Sang Royal), bet augstāk esoši par marķīziem.
- Anglijas karalistē: "Viņa Augstdzimusī Žēlastība" (angl. His Grace The Most Noble Duke).
- Vācu zemēs: "Viņa/Viņas Gaišība" (Seine/Ihre Durchlaucht), bet no 1844. gada - "Viņa/Viņas Augstība“ (Seine/Ihre Hoheit).
- Spānijas karalistē hercogi un karalistes grandi tika dēvēti par "izcilajiem senjoriem“ (El Excelentísimo Señor).
- Itālijas zemēs suverēnie hercogi bija "viņa augstība“ (Sua Altezza) kopš 1630. gada.
- Krievijas impērijā: "Spožība" (kr. Сиятельство)
Skat. arī: erchercogs, lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogiste
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 14., 83., 96. lpp.