Atšķirības starp "Konfūcisms" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Konfuciānisms''' - viens no [[Ķīniešu filosofija|filosofijas]] pamatvirzieniem [[Senā Ķīna|Senajā Ķīnā]], par kura aizsācēju tradicionāli tiek uzskatīts [[Konfucijs]] (551.-479. g.p.m.ē.), kura uzskatus viņa sekotāji apkopoja traktātā "Lunjui" ("Pārrunas un spriedumi"). | + | '''Konfuciānisms''' - sākotnēji sociāli didaktiska mācība, vēlāk viens no [[Ķīniešu filosofija|filosofijas]] pamatvirzieniem [[Senā Ķīna|Senajā Ķīnā]], par kura aizsācēju tradicionāli tiek uzskatīts [[Konfucijs]] (551.-479. g.p.m.ē.), kura uzskatus viņa sekotāji apkopoja traktātā "Lunjui" ("Pārrunas un spriedumi"). Jaunākais pakļaujas vecākajam, zemāk stāvošais - augstākstāvošajam. Visai tolerantā attieksme pieļāva gana plašu traktējumu amplitūdu, sākot no, piemēram, [[Mendzi]], kurš sociālo nevienlīdzību saistīja ar "debesu kārtību", līdz [[Sjundzi]], kurš postulēja, ka debesis esot tikai dabas daļa un tām nav savas apziņas un gribas. Dominējošais bija [[Duns Džunšu|Duna Džunšu]] II gs.p.m.ē. izveidotais ortodoksālais virziens. XI-XII gs. mijā [[Džu Si]] deva ''konfuciānismam'' filosofisku traktējumu - t.s. ''neokonfuciānismu'', - mācot, ka visās lietās ir 2 pamatprincipi: [[li]] (saprātīgs radošs spēks) un [[ci]] (pasīva matērija]]. Pirmais rada cilvēkā pozitīvu īpašību, tieksmi pēc labā, bet otrais negatīvu - ļaušanos jutekliskiem kārdinājumiem. Metafiziskā garā ''konfuciānismu'' traktēja [[Vans Janmins]] XV-XVI gs. mijā. |
[[Kategorija:Filosofija]] | [[Kategorija:Filosofija]] | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 2. decembris, plkst. 09.55
Konfuciānisms - sākotnēji sociāli didaktiska mācība, vēlāk viens no filosofijas pamatvirzieniem Senajā Ķīnā, par kura aizsācēju tradicionāli tiek uzskatīts Konfucijs (551.-479. g.p.m.ē.), kura uzskatus viņa sekotāji apkopoja traktātā "Lunjui" ("Pārrunas un spriedumi"). Jaunākais pakļaujas vecākajam, zemāk stāvošais - augstākstāvošajam. Visai tolerantā attieksme pieļāva gana plašu traktējumu amplitūdu, sākot no, piemēram, Mendzi, kurš sociālo nevienlīdzību saistīja ar "debesu kārtību", līdz Sjundzi, kurš postulēja, ka debesis esot tikai dabas daļa un tām nav savas apziņas un gribas. Dominējošais bija Duna Džunšu II gs.p.m.ē. izveidotais ortodoksālais virziens. XI-XII gs. mijā Džu Si deva konfuciānismam filosofisku traktējumu - t.s. neokonfuciānismu, - mācot, ka visās lietās ir 2 pamatprincipi: li (saprātīgs radošs spēks) un ci (pasīva matērija]]. Pirmais rada cilvēkā pozitīvu īpašību, tieksmi pēc labā, bet otrais negatīvu - ļaušanos jutekliskiem kārdinājumiem. Metafiziskā garā konfuciānismu traktēja Vans Janmins XV-XVI gs. mijā.
