Atšķirības starp "Vēsturisko ciklu teorija" versijām
m ("Kultūras ciklu teorija" pārdēvēju par "Vēsturisko ciklu teorija") |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Vēsturisko ciklu teorija''' - mācība, ka vēstures un kultūras attīstībā viss atkārtojas. Radās XIX-XX gs. mijā, kad [[Vēstures pētīšanas metodes|salīdzināmā vēsturiskā metode]] vairs neapmierināja pētnieku vajadzības un alktuāls kļuva jautājums par salīdzināmās analīzes kritērijiem. Kļuva skaidrs, ka salīdzinājumiem un analoģijām vēsturē parasti ir kopīga tikai procesu norises forma, nevis to saturs. ''Kultūras ciklu teorija'' piedāvāja veidu, kā pārvarēt šīs grūtības. Šīs teorijas piekritēji ([[Špenglers Osvalds|Špenglers]], [[Toinbijs Arnolds Džozefs|Toinbijs]]) postulēja, ka tieši vēstures procesu norises veidā, tiem raksturīgajā "kultūras kopīgajā stilā" izpaužoties iekšējās vēstures likumsakarības. Vēstures analoģijām neesot nepieciešams pamatojums, tās esot pašas par sevi ticamas. Vēstures analoģiju izmantošanu uzlukoja nevis par palīgmetodi, bet gan par vēstures intuitīvu fundamentālu ontoloģisku struktūru, kultūrvēstures procesu atkārtošanos, sinhronismu un ciklisko raksturu uztverot kā liecību, ka pastāv vispārvēsturiski likumi. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 4. decembris, plkst. 15.47
Vēsturisko ciklu teorija - mācība, ka vēstures un kultūras attīstībā viss atkārtojas. Radās XIX-XX gs. mijā, kad salīdzināmā vēsturiskā metode vairs neapmierināja pētnieku vajadzības un alktuāls kļuva jautājums par salīdzināmās analīzes kritērijiem. Kļuva skaidrs, ka salīdzinājumiem un analoģijām vēsturē parasti ir kopīga tikai procesu norises forma, nevis to saturs. Kultūras ciklu teorija piedāvāja veidu, kā pārvarēt šīs grūtības. Šīs teorijas piekritēji (Špenglers, Toinbijs) postulēja, ka tieši vēstures procesu norises veidā, tiem raksturīgajā "kultūras kopīgajā stilā" izpaužoties iekšējās vēstures likumsakarības. Vēstures analoģijām neesot nepieciešams pamatojums, tās esot pašas par sevi ticamas. Vēstures analoģiju izmantošanu uzlukoja nevis par palīgmetodi, bet gan par vēstures intuitīvu fundamentālu ontoloģisku struktūru, kultūrvēstures procesu atkārtošanos, sinhronismu un ciklisko raksturu uztverot kā liecību, ka pastāv vispārvēsturiski likumi.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 219. lpp.
