Atšķirības starp "Valters Miķelis" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Dr. Miķelis Valters''' (1874.-1968.) - Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918.18.11.–1919.09.12.), [[Jaunā strāva|jaunstrāvnieks]], [[Sociāldemokrātija|sociāldemokrāts]], jurisprudences doktors, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem, dzejnieks un mākslas kritiķis. Pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību (1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”). | '''Dr. Miķelis Valters''' (1874.-1968.) - Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918.18.11.–1919.09.12.), [[Jaunā strāva|jaunstrāvnieks]], [[Sociāldemokrātija|sociāldemokrāts]], jurisprudences doktors, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem, dzejnieks un mākslas kritiķis. Pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību (1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”). | ||
| − | Dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, ostas strādnieku ģimenē (tēvs – Pēteris Valters, māte – Zane). Pamatizglītību guvis Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis. No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu. Aizrāvies ar [[Sociālisms|sociālisma]] ideju. Ņēma aktīvu dalību strādnieku kustības pirmssākumos, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. 1897. gada maijā Liepājā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā tika apcietināts uz 15 mēnešiem. 1899. gadā nelegāli emigrēja uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz dzīvi Šveicē. Studē Bernes universitātē, 1907. gadā aizstāvēja doktora grādu valsts zinībās Cīrihes universitātē. Izglītību papildināja Sorbonnas universitātē Parīzē. 1900. gadā kopā ar domubiedriem - E.Ralovu un E.Skubiķi, - Londonā nodibinājā [[Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienība|Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību]] – skaitliski nelielu partiju, kas vēlāk būs pazīstama ar saviem radikālajiem uzskatiem. No 1903. līdz 1904. gadam M.Valters bija savienības laikraksta „Proletārietis” un no 1905. gada - žurnāla „Revolucionārā Baltija” redaktors. Atgriezās Latvijā [[1905. gada revolūcija Krievijā|1905. gada revolūcijas]] laikā, bet 1906. gadā pameta Krieviju un devās caur [[Somijas lielkņaziste|Somiju]] uz Šveici, Londonu. Studējis jurisprudenci Cīrihes un Sorbonnas universitātēs. 1917. gada maijā atgriezās Latvijā un tika ievēlēts [[Vidzemes zemes padome|Vidzemes zemes padomē]], viens no Zemnieku savienības dibinātājiem. Vācu okupācijas laikā Valters bija viens no Demokrātiskā bloka – latviešu demokrātisko partiju apvienības organizētājiem un vadītājiem Rīgā, viens no [[Latvijas Tautas padome]]s dibinātājiem, viens no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem (kā Zemnieku savienības pārstāvis) 1918. gada 18. novembrī. Jaunizveidotajā Ministru Kabinetā kļuva par pirmo iekšlietu ministru. 1919. gada 16. aprīlī [[Liepājas pučs|Liepājā notika valsts apvērsums]], pučisti apcietināja Valteru. Atbrīvojies no aresta, viņš turpināja sava resora vadību joprojām vācu apdraudētā pilsētā. 1920. gada sākumā Valteru kā vienu no izglītotākajiem un Eiropu zinošākajiem politiķiem un daudzu svešvalodu pratēju iecēla par Latvijas sūtni Romā (1920.-1924.), pēc tam Parīzē (1924.-1925.). Bijis LR ģenerālkonsuls Kenigsbergā, sūtnis | + | Dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, ostas strādnieku ģimenē (tēvs – Pēteris Valters, māte – Zane). Pamatizglītību guvis Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis. No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu. Aizrāvies ar [[Sociālisms|sociālisma]] ideju. Ņēma aktīvu dalību strādnieku kustības pirmssākumos, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. 1897. gada maijā Liepājā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā tika apcietināts uz 15 mēnešiem. 1899. gadā nelegāli emigrēja uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz dzīvi Šveicē. Studē Bernes universitātē, 1907. gadā aizstāvēja doktora grādu valsts zinībās Cīrihes universitātē. Izglītību papildināja Sorbonnas universitātē Parīzē. 1900. gadā kopā ar domubiedriem - E.Ralovu un E.Skubiķi, - Londonā nodibinājā [[Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienība|Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību]] – skaitliski nelielu partiju, kas vēlāk būs pazīstama ar saviem radikālajiem uzskatiem. No 1903. līdz 1904. gadam M.Valters bija savienības laikraksta „Proletārietis” un no 1905. gada - žurnāla „Revolucionārā Baltija” redaktors. Atgriezās Latvijā [[1905. gada revolūcija Krievijā|1905. gada revolūcijas]] laikā, bet 1906. gadā pameta Krieviju un devās caur [[Somijas lielkņaziste|Somiju]] uz Šveici, Londonu. Studējis jurisprudenci Cīrihes un Sorbonnas universitātēs. 1917. gada maijā atgriezās Latvijā un tika ievēlēts [[Vidzemes zemes padome|Vidzemes zemes padomē]], viens no Zemnieku savienības dibinātājiem. Vācu okupācijas laikā Valters bija viens no Demokrātiskā bloka – latviešu demokrātisko partiju apvienības organizētājiem un vadītājiem Rīgā, viens no [[Latvijas Tautas padome]]s dibinātājiem, viens no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem (kā Zemnieku savienības pārstāvis) 1918. gada 18. novembrī. Jaunizveidotajā Ministru Kabinetā kļuva par pirmo iekšlietu ministru. 1919. gada 16. aprīlī [[Liepājas pučs|Liepājā notika valsts apvērsums]], pučisti apcietināja Valteru. Atbrīvojies no aresta, viņš turpināja sava resora vadību joprojām vācu apdraudētā pilsētā. 1920. gada sākumā Valteru kā vienu no izglītotākajiem un Eiropu zinošākajiem politiķiem un daudzu svešvalodu pratēju iecēla par par Latvijas diplomātisko pārstāvi Itālijā, drīz paaugstināja par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Romā (1920.-1924.), pēc tam Parīzē (1924.-1925.), ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Spānijā un Portugālē (1924.-1925.). Viens no tuvākajiem pirmā ārlietu ministra [[Meierovics Zigfrīds Anna|Z.A.Meierovica]] palīgiem, gādājot par Latvijas atzīšanu ''de iure'' un uzņemšanu [[Tautu Savienība|Tautu Savienībā]]. Bijis LR ģenerālkonsuls Kenigsbergā, sūtnis Polijā un Ungārijā (1934.-1937.), sūtnis Beļģijā un Luksemburgā (1937.-1940.). Jau kā Latvijas sūtnis Varšavā Valters apmeklēja Liepāju un iepazinās ar Antoniju Jakobsoni. 1938. gadā viņiem piedzima dēls Andris. Vēlāk Miķelis Valters dzīvoja atkal Šveicē un Francijā, turpināja kalpot Latvijai kā diplomāts arī pēc tās okupācijas 28 gadus.<ref>Valters bija vienīgais no baltiešu diplomātiem, kas 1946. gadā piedalījās Tautu savienības bēru kongresā Ženēvā, kur viņš pēdējo reizi, par nepatikšanu Sabiedrotiem un PSRS pasaules diplomātiskā forumā pacēla Baltijas jautājumu.</ref> Darbojās arī kā rakstnieks un mākslas zinātnieks: ar pseidonīmu Andrejs Paparde publicējis trīs dzejoļu krājumus - dzejas krājumi "Tantris" (1908.), "Ēnas uz akmeņiem" (1910.) un "Mūžība" (1914.), - un vairākas mākslas kritikas grāmatas. Dzīvodams trimdā Beļģijā, vēlāk – Šveicē un Francijā, Valters rosīgi piedalījās trimdas dzīvē – publicēja grāmatas un rakstus, asi kritizēja autoritāro un okupācijas politiku Latvijā, nodarbojās ar jurisprudenci. Zviedrijā izdeva memuārus. Miris 1968. gada 27. martā Nicā, Francijā. |
'''Bibliogrāfija:''' | '''Bibliogrāfija:''' | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 2. februāris, plkst. 13.15
Dr. Miķelis Valters (1874.-1968.) - Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918.18.11.–1919.09.12.), jaunstrāvnieks, sociāldemokrāts, jurisprudences doktors, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem, dzejnieks un mākslas kritiķis. Pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību (1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”).
Dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, ostas strādnieku ģimenē (tēvs – Pēteris Valters, māte – Zane). Pamatizglītību guvis Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis. No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu. Aizrāvies ar sociālisma ideju. Ņēma aktīvu dalību strādnieku kustības pirmssākumos, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. 1897. gada maijā Liepājā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā tika apcietināts uz 15 mēnešiem. 1899. gadā nelegāli emigrēja uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz dzīvi Šveicē. Studē Bernes universitātē, 1907. gadā aizstāvēja doktora grādu valsts zinībās Cīrihes universitātē. Izglītību papildināja Sorbonnas universitātē Parīzē. 1900. gadā kopā ar domubiedriem - E.Ralovu un E.Skubiķi, - Londonā nodibinājā Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību – skaitliski nelielu partiju, kas vēlāk būs pazīstama ar saviem radikālajiem uzskatiem. No 1903. līdz 1904. gadam M.Valters bija savienības laikraksta „Proletārietis” un no 1905. gada - žurnāla „Revolucionārā Baltija” redaktors. Atgriezās Latvijā 1905. gada revolūcijas laikā, bet 1906. gadā pameta Krieviju un devās caur Somiju uz Šveici, Londonu. Studējis jurisprudenci Cīrihes un Sorbonnas universitātēs. 1917. gada maijā atgriezās Latvijā un tika ievēlēts Vidzemes zemes padomē, viens no Zemnieku savienības dibinātājiem. Vācu okupācijas laikā Valters bija viens no Demokrātiskā bloka – latviešu demokrātisko partiju apvienības organizētājiem un vadītājiem Rīgā, viens no Latvijas Tautas padomes dibinātājiem, viens no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem (kā Zemnieku savienības pārstāvis) 1918. gada 18. novembrī. Jaunizveidotajā Ministru Kabinetā kļuva par pirmo iekšlietu ministru. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika valsts apvērsums, pučisti apcietināja Valteru. Atbrīvojies no aresta, viņš turpināja sava resora vadību joprojām vācu apdraudētā pilsētā. 1920. gada sākumā Valteru kā vienu no izglītotākajiem un Eiropu zinošākajiem politiķiem un daudzu svešvalodu pratēju iecēla par par Latvijas diplomātisko pārstāvi Itālijā, drīz paaugstināja par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Romā (1920.-1924.), pēc tam Parīzē (1924.-1925.), ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Spānijā un Portugālē (1924.-1925.). Viens no tuvākajiem pirmā ārlietu ministra Z.A.Meierovica palīgiem, gādājot par Latvijas atzīšanu de iure un uzņemšanu Tautu Savienībā. Bijis LR ģenerālkonsuls Kenigsbergā, sūtnis Polijā un Ungārijā (1934.-1937.), sūtnis Beļģijā un Luksemburgā (1937.-1940.). Jau kā Latvijas sūtnis Varšavā Valters apmeklēja Liepāju un iepazinās ar Antoniju Jakobsoni. 1938. gadā viņiem piedzima dēls Andris. Vēlāk Miķelis Valters dzīvoja atkal Šveicē un Francijā, turpināja kalpot Latvijai kā diplomāts arī pēc tās okupācijas 28 gadus.[1] Darbojās arī kā rakstnieks un mākslas zinātnieks: ar pseidonīmu Andrejs Paparde publicējis trīs dzejoļu krājumus - dzejas krājumi "Tantris" (1908.), "Ēnas uz akmeņiem" (1910.) un "Mūžība" (1914.), - un vairākas mākslas kritikas grāmatas. Dzīvodams trimdā Beļģijā, vēlāk – Šveicē un Francijā, Valters rosīgi piedalījās trimdas dzīvē – publicēja grāmatas un rakstus, asi kritizēja autoritāro un okupācijas politiku Latvijā, nodarbojās ar jurisprudenci. Zviedrijā izdeva memuārus. Miris 1968. gada 27. martā Nicā, Francijā.
Bibliogrāfija:
- Valters Miķelis. Mūsu tautības jautājums. - Helsinki, 1914., - 175 lpp.
- Valters Miķelis. Atmiņas un sapņi, I - Daugava: Stokholma, 1969., - 340 lpp.
- Valters Miķelis. Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru. - Brīvā Latvija: Stokholma, 1957.
- Valters Miķelis. 15. maija apvērsums un ārkārtējās pilnvaras. - Jaunās Latvijas apgāds:
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Valters bija vienīgais no baltiešu diplomātiem, kas 1946. gadā piedalījās Tautu savienības bēru kongresā Ženēvā, kur viņš pēdējo reizi, par nepatikšanu Sabiedrotiem un PSRS pasaules diplomātiskā forumā pacēla Baltijas jautājumu.
