Atšķirības starp "Valters Miķelis" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 2. februāris, plkst. 16.59

Dr. Miķelis Valters (1874.-1968.) - Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918.18.11.–1919.09.12.), jaunstrāvnieks, sociāldemokrāts, jurisprudences doktors, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem, dzejnieks un mākslas kritiķis. Pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību (1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”).

Dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, ostas strādnieku ģimenē (tēvs – Pēteris Valters, māte – Zane). Pamatizglītību guvis Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis. No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu. Aizrāvies ar sociālisma ideju. Ņēma aktīvu dalību strādnieku kustības pirmssākumos, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. 1897. gada maijā Liepājā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā tika apcietināts uz 15 mēnešiem. Privātskolotājs Daugavpilī 1898. gadā. 1899. gadā nelegāli emigrēja uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz dzīvi Šveicē. Studē Bernes universitātē, 1907. gadā aizstāvēja doktora grādu valsts zinībās Cīrihes universitātē. Izglītību papildināja Sorbonnas universitātē Parīzē. 1900. gadā kopā ar domubiedriem - E.Ralovu un E.Skubiķi, - Londonā nodibinājā Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību – skaitliski nelielu partiju, kas vēlāk būs pazīstama ar saviem radikālajiem uzskatiem. No 1903. līdz 1904. gadam M.Valters bija savienības laikraksta „Proletārietis” un no 1905. gada - žurnāla „Revolucionārā Baltija” redaktors. Atgriezās Latvijā 1905. gada revolūcijas laikā, bet 1906. gadā pameta Krieviju un devās caur Somiju uz Šveici, Londonu. Studējis jurisprudenci Cīrihes un Sorbonnas universitātēs. 1917. gada maijā atgriezās Latvijā un tika ievēlēts Vidzemes zemes padomē, viens no Zemnieku savienības dibinātājiem. Vācu okupācijas laikā Valters bija viens no Demokrātiskā bloka – latviešu demokrātisko partiju apvienības organizētājiem un vadītājiem Rīgā. 1918. gada 19. oktobrī Miķelis Valters un Edvards Traubergs iesniedza Vācijas kancleram Bādenes princim Maksimiliānam petīciju, kurā aicināja atbalstīt latviešu tautas centienus panākt savas valsts neatkarības ātrāku atzīšanu. Viens no Latvijas Tautas padomes dibinātājiem, viens no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem (kā eseru pārstāvis) 1918. gada 18. novembrī. Jaunizveidotajā Ministru Kabinetā kļuva par pirmo iekšlietu ministru. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika valsts apvērsums, pučisti apcietināja Valteru. Atbrīvojies no aresta, viņš turpināja sava resora vadību joprojām vācu apdraudētā pilsētā. 1920. gada sākumā Valteru kā vienu no izglītotākajiem un Eiropu zinošākajiem politiķiem un daudzu svešvalodu pratēju iecēla par par Latvijas diplomātisko pārstāvi Itālijā, drīz paaugstināja par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Romā (1920.-1924.), pēc tam Parīzē (1924.-1925.), ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Spānijā un Portugālē (1924.-1925.). Viens no tuvākajiem pirmā ārlietu ministra Z.A.Meierovica palīgiem, gādājot par Latvijas atzīšanu de iure un uzņemšanu Tautu Savienībā. Bijis LR ģenerālkonsuls Kenigsbergā, sūtnis Polijā un Ungārijā (1934.-1937.), sūtnis Beļģijā un Luksemburgā (1937.-1940.). Jau kā Latvijas sūtnis Varšavā Valters apmeklēja Liepāju un iepazinās ar Antoniju Jakobsoni. 1938. gadā viņiem piedzima dēls Andris. Vēlāk Miķelis Valters dzīvoja atkal Šveicē un Francijā, turpināja kalpot Latvijai kā diplomāts arī pēc tās okupācijas 28 gadus.^[1] Darbojās arī kā rakstnieks un mākslas zinātnieks: ar pseidonīmu Andrejs Paparde publicējis trīs dzejoļu krājumus - dzejas krājumi "Tantris" (1908.), "Ēnas uz akmeņiem" (1910.) un "Mūžība" (1914.). Savās grāmatās Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos (1908.) un Florencē. Studija iz mākslas vēstures un mākslas teorijas (1909.) kritizējot marksisma socioloģisko metodi kā pārāk nepilnīgu un vienpusīgu, balstījās uz vācu estētika Maksa Desuara un t.s. empātijas teorijas iedibinātāja Teodora Lipsa idejām - priekšstats par mākslu kā imanentu formas evolūciju ļauj viņa uzskatus satuvināt ar mākslas vēsturnieka Heinriha Velflīna koncepciju. Dzīvodams trimdā Beļģijā, vēlāk – Šveicē un Francijā, Valters rosīgi piedalījās trimdas dzīvē – publicēja grāmatas un rakstus, asi kritizēja autoritāro un okupācijas politiku Latvijā, nodarbojās ar jurisprudenci. Zviedrijā izdeva memuārus. Miris 1968. gada 27. martā Nicā, Francijā.

Bibliogrāfija:

• Valters Miķelis. Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos. - 1908.
• Valters Miķelis. Florencē. Studija iz mākslas vēstures un mākslas teorijas. - 1909.
• Valters Miķelis. Mūsu tautības jautājums. - Helsinki, 1914., - 175 lpp.
• Valters Miķelis. Atmiņas un sapņi, I - Daugava: Stokholma, 1969., - 340 lpp.
• Valters Miķelis. Mana sarakste ar Karli Ulmani un Vilhelmu Munteru Latvijas tragiskajos gados. - Apgāds Jaunā Latvija: Stokholma, 1957. - 134 lpp.
• Valters Miķelis. 15. maija apvērsums un ārkārtējās pilnvaras. - Jaunās Latvijas apgāds:

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

• Boge Sarma. Parlamentārās valsts iekārtas jautājumi Miķeļa Valtera "Vēstulēs par Somijas kultūru" (1914). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. Nr2, 1999. 58.-72. lpp.
• Ijabs Ivars. Pilsoniskās sabiedrības diskurss modernajā politikas teorijā un tā elementi Latvijas politisko ideju vēsturē (Miķelis Valters un Pauls Šīmanis): promocijas darbs - Latvijas Universitāte: Rīga, 2007. - 82 lpp.
• Ruņģis Austris. Robežas: XX gadsimts : personības, notikumi, Latvija. - Divsimt Eksemplāru grāmatniecība: Kalamazū, 1998. - 152 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Dr.Hist. Treijs R. Ar Latviju sirdī. // Latvijas Avīze. 24.04.2009.
• LVVA Fonds PA-303 - Miķeļa Valtera vēstules Janim Jansonam-Braunam (1904.)

• Preliminary Inventory to the Mikelis Valters, 1923-1940 - Hoover Institution Archives (.pdf)
• Miķelis Valters pdf Ebook Download