Atšķirības starp "Funkcionālā teorija" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Funkcionālā teorija''' - sabiedrības attīstību skaidrojoša koncepcija, kas aplūko sabiedrību kā sistēmu | + | '''Funkcionālā teorija''' - sabiedrības attīstību skaidrojoša koncepcija, kas aplūko sabiedrību kā sistēmu un uzsver, ka pats svarīgākais ir sociālās sistēmas saskaņota harmoniska funkcionēšana. Tās nodrošināšanā liela loma ir sociālam līdzsvaram, stabilitātei, kongruencei (saskaņai) un dažādu daļu integrācijai, it īpaši tam, kā katrs sabiedrības elements (indivīdi, organizācijas, institūti) pilda savas funkcijas. Savukārt disfunkcija ir novirzes no vispārpieņemtām normām, dažādi konflikti utt., kas grauj sistēmas viengabalainību. Katras atvērtas sociālās sistēmas pamatus veidojot indivīdu darbības un mijiedarbības. Cenšoties sasniegt nospraustos mērķus, indivīdi reaģē uz apkārtējiem notikumiem, parādībām, objektiem, t.i., noteiktā veidā darbojas. Veikdami noteiktas darbības, indivīdi pilda noteiktas lomas. Lomu izpildītāju domas un rīcība nav patvaļīga, jo to nosaka kopīgas normas un vērtības. Lai sociālā sistēma varētu normāli funkcionēt, ir jāsaskaņo dažādu indivīdu un grupu rīcība. Redzamākie pārstāvji ir [[Pārsonss Tolkots|T.Pārsonss]], [[Mērtons Roberts|R.Mērtons]], [[Smelsers Neils|N.Smelsers]]. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 8. februāris, plkst. 14.49
Funkcionālā teorija - sabiedrības attīstību skaidrojoša koncepcija, kas aplūko sabiedrību kā sistēmu un uzsver, ka pats svarīgākais ir sociālās sistēmas saskaņota harmoniska funkcionēšana. Tās nodrošināšanā liela loma ir sociālam līdzsvaram, stabilitātei, kongruencei (saskaņai) un dažādu daļu integrācijai, it īpaši tam, kā katrs sabiedrības elements (indivīdi, organizācijas, institūti) pilda savas funkcijas. Savukārt disfunkcija ir novirzes no vispārpieņemtām normām, dažādi konflikti utt., kas grauj sistēmas viengabalainību. Katras atvērtas sociālās sistēmas pamatus veidojot indivīdu darbības un mijiedarbības. Cenšoties sasniegt nospraustos mērķus, indivīdi reaģē uz apkārtējiem notikumiem, parādībām, objektiem, t.i., noteiktā veidā darbojas. Veikdami noteiktas darbības, indivīdi pilda noteiktas lomas. Lomu izpildītāju domas un rīcība nav patvaļīga, jo to nosaka kopīgas normas un vērtības. Lai sociālā sistēma varētu normāli funkcionēt, ir jāsaskaņo dažādu indivīdu un grupu rīcība. Redzamākie pārstāvji ir T.Pārsonss, R.Mērtons, N.Smelsers.
Literatūra par šo tēmu
- Штомка П. Социология социальных изменений. - Москва, 1996
