Atšķirības starp "Zimmels Georgs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Georgs Zimmels''' (1855.-1936.) - kultūras vēsturnieks, t.s. [[dzīves filosofija]]s pārstāvis. | + | '''Georgs Zimmels''' (''Georg Simmel'', 1855.-1936.) - sociologs, formu socioloģijas iedibinātājs, kultūras vēsturnieks, t.s. [[dzīves filosofija]]s pārstāvis. |
| + | |||
| + | Dzimis 1858. gada 1. martā Berlīnē, [[Vācijas impērija|Vācijas impērijā]], kā jaunākais no septiņiem bērniem emancipētu ebreju luterāņu ģimenē. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas, 1876. gadā uzsāk vēstures un filosofijas studijas Berlīnes universitātē. 1881. gadā aizstāv disertāciju "The Nature of Matter According to Kant's Physical Monadology", saņemot Dr.Hist. grādu. 1885. gadā sāk strādāt parr privātdocentu Berlīnes universitātē un strādā tur līdz pat 1914. gadam (nekļūstot par štata profesoru). | ||
Uzskatīja, ka sabiedrības pamats ir indivīdu savstarpēja iedarbība (mijiedarbība). To izsauc dažādas tieksmes un noteikti mērķi. Erotiskie instinkti, lietišķas intereses, reliģiski impulsi, spēle un daudzi citi motīvi rosina cilvēkus vērst savu darbību uz citiem. Darbība var notikt: dēļ, ar un pret citiem. Savstarpēju iedarbību rezultātā veidojas vienība, ko sauc par sabiedrību. Jebkurā sabiedrībā var nodalīt formu un saturu. Saturu veido gluži tas pats, kas ir individuāls (tieksmes, intereses, mērķi utt.) un kas izraisa iedarbību uz citiem. Šis saturs pats par sevi nav sociāls. Bads, mīlestība, darbs, reliģiozitāte, tehnika, prāta darbības rezultāti kā tādi nav sociāli, ja tie ir nepastarpināti. Tas viss kļūst sociāls tad un tiktāl, ciktāl izraisa savstarpēju iedarbību un indivīdu izolētu eksistēšanu pārvērš noteiktās kopīgas pastāvēšanas formās. Sabiedrība var realizēties dažādās formās un šīs formas var atrauties no tās dzīves, kas šīs formas rada. E.Buceniece, analizējot G.Zimmela domas par sabiedrību, atzīmē, ka: „ Zimmelam sabiedrība nav sastingušu formu realizēšanās vai šī atsevišķu indivīdu mijiedarbība pēc formas: pakalpojums un ekvivalents. Šie momenti, protams, veido sabiedrības kā veseluma audumu, tīklu, taču arī tīkla acis ir jāaizpilda. Šo funkciju veic it kā neredzami, bet cieši un noturīgi plīvuri un šīs funkcijas formula ir – Vairāk – nekā: vairāk nekā došana, vairāk – nekā ņemšana jeb kā saka Zimmels, „vairāk – nekā dzīve”. Bet šīs funkcijas mērķis ir sabiedrības līdzsvars un solidaritāte. Viena no tādām solidaritātes neredzamajām saitēm, ko skata Zimmels, ir piemēram, pateicība. (..) Pateicības enerģija darbojas arī tad, kad pati darbība jau sen ir izbeigusies. Pateicība stiprina sabiedrības horizontālo un arī vertikālo līniju, tā intensificē mūsu aktuālo uzvedību un nostiprina saikni ar pagātni. Sabiedrība, tāpat kā nauda, visu laiku ir kustībā, apritē, tāpēc to nevar uzlūkot un pieņemt kā dotu un pabeigtu, un Zimmelam būtiskākais jautājums ir „Kā ir iespējama sabiedrība?” Sabiedrībai, atšķirībā no dabas (..) nav patstāvīgas substances, kuras uztvērumi saprātam pēc tam būtu tikai jāsakārto. Indivīdi ir gan sabiedrības matērija, gan arī sapratnes principu likumdevēji, un sapratne kā indivīdu apziņa vienlaikus gan formē, gan arī formējas un veidojas kā indivīdu savstarpējie uztvērumi, papildinājumi, novērtējumi, korelācijas. Indivīds kā fragments nav sabiedriskais veselais, to veido arī Cita skats kā papildinājums, kā indivīda sociāli nozīmīga daļa. Bet sabiedrība nav tikai sociālā esamība, tā ir dzīves forma un to veido arī indivīda nesabiedriskotā daļa, ko apliecina tādi esamības tipi kā svešais, ienaidnieks, noziedznieks, nabagais u.c. Cilvēku esamību sabiedrībā Zimmels precīzi nosaucis ne par sabiedrisko esamību, bet par esamību-ar sabiedrību (..). Sabiedrība vienmēr ir tikai iespējamība katram un visiem. Tā ir kvalitatīva sabiedrības izpratne, kuras pamatā ir stils un redzējums (..) kā metode. Zimmels veido atvērtas sabiedrības modeli, kuras apriorais nosacījums ir pati sabiedrība kā maiņa un pārmaiņa, kā nemitīga jaunu identitāšu veidošanās”.<ref>Buceniece E. Individuālais likums, sabiedrība, nauda. // Nauda. Dzīvesstils. Identitāte. Veltījums Georgam Zimmelam – dzīves filozofam un sociologam. LU zinātniskie raksti, 629. sēj. - Rīga, 2000., 72.-79. lpp.</ref> | Uzskatīja, ka sabiedrības pamats ir indivīdu savstarpēja iedarbība (mijiedarbība). To izsauc dažādas tieksmes un noteikti mērķi. Erotiskie instinkti, lietišķas intereses, reliģiski impulsi, spēle un daudzi citi motīvi rosina cilvēkus vērst savu darbību uz citiem. Darbība var notikt: dēļ, ar un pret citiem. Savstarpēju iedarbību rezultātā veidojas vienība, ko sauc par sabiedrību. Jebkurā sabiedrībā var nodalīt formu un saturu. Saturu veido gluži tas pats, kas ir individuāls (tieksmes, intereses, mērķi utt.) un kas izraisa iedarbību uz citiem. Šis saturs pats par sevi nav sociāls. Bads, mīlestība, darbs, reliģiozitāte, tehnika, prāta darbības rezultāti kā tādi nav sociāli, ja tie ir nepastarpināti. Tas viss kļūst sociāls tad un tiktāl, ciktāl izraisa savstarpēju iedarbību un indivīdu izolētu eksistēšanu pārvērš noteiktās kopīgas pastāvēšanas formās. Sabiedrība var realizēties dažādās formās un šīs formas var atrauties no tās dzīves, kas šīs formas rada. E.Buceniece, analizējot G.Zimmela domas par sabiedrību, atzīmē, ka: „ Zimmelam sabiedrība nav sastingušu formu realizēšanās vai šī atsevišķu indivīdu mijiedarbība pēc formas: pakalpojums un ekvivalents. Šie momenti, protams, veido sabiedrības kā veseluma audumu, tīklu, taču arī tīkla acis ir jāaizpilda. Šo funkciju veic it kā neredzami, bet cieši un noturīgi plīvuri un šīs funkcijas formula ir – Vairāk – nekā: vairāk nekā došana, vairāk – nekā ņemšana jeb kā saka Zimmels, „vairāk – nekā dzīve”. Bet šīs funkcijas mērķis ir sabiedrības līdzsvars un solidaritāte. Viena no tādām solidaritātes neredzamajām saitēm, ko skata Zimmels, ir piemēram, pateicība. (..) Pateicības enerģija darbojas arī tad, kad pati darbība jau sen ir izbeigusies. Pateicība stiprina sabiedrības horizontālo un arī vertikālo līniju, tā intensificē mūsu aktuālo uzvedību un nostiprina saikni ar pagātni. Sabiedrība, tāpat kā nauda, visu laiku ir kustībā, apritē, tāpēc to nevar uzlūkot un pieņemt kā dotu un pabeigtu, un Zimmelam būtiskākais jautājums ir „Kā ir iespējama sabiedrība?” Sabiedrībai, atšķirībā no dabas (..) nav patstāvīgas substances, kuras uztvērumi saprātam pēc tam būtu tikai jāsakārto. Indivīdi ir gan sabiedrības matērija, gan arī sapratnes principu likumdevēji, un sapratne kā indivīdu apziņa vienlaikus gan formē, gan arī formējas un veidojas kā indivīdu savstarpējie uztvērumi, papildinājumi, novērtējumi, korelācijas. Indivīds kā fragments nav sabiedriskais veselais, to veido arī Cita skats kā papildinājums, kā indivīda sociāli nozīmīga daļa. Bet sabiedrība nav tikai sociālā esamība, tā ir dzīves forma un to veido arī indivīda nesabiedriskotā daļa, ko apliecina tādi esamības tipi kā svešais, ienaidnieks, noziedznieks, nabagais u.c. Cilvēku esamību sabiedrībā Zimmels precīzi nosaucis ne par sabiedrisko esamību, bet par esamību-ar sabiedrību (..). Sabiedrība vienmēr ir tikai iespējamība katram un visiem. Tā ir kvalitatīva sabiedrības izpratne, kuras pamatā ir stils un redzējums (..) kā metode. Zimmels veido atvērtas sabiedrības modeli, kuras apriorais nosacījums ir pati sabiedrība kā maiņa un pārmaiņa, kā nemitīga jaunu identitāšu veidošanās”.<ref>Buceniece E. Individuālais likums, sabiedrība, nauda. // Nauda. Dzīvesstils. Identitāte. Veltījums Georgam Zimmelam – dzīves filozofam un sociologam. LU zinātniskie raksti, 629. sēj. - Rīga, 2000., 72.-79. lpp.</ref> | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 12. februāris, plkst. 11.14
Georgs Zimmels (Georg Simmel, 1855.-1936.) - sociologs, formu socioloģijas iedibinātājs, kultūras vēsturnieks, t.s. dzīves filosofijas pārstāvis.
Dzimis 1858. gada 1. martā Berlīnē, Vācijas impērijā, kā jaunākais no septiņiem bērniem emancipētu ebreju luterāņu ģimenē. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas, 1876. gadā uzsāk vēstures un filosofijas studijas Berlīnes universitātē. 1881. gadā aizstāv disertāciju "The Nature of Matter According to Kant's Physical Monadology", saņemot Dr.Hist. grādu. 1885. gadā sāk strādāt parr privātdocentu Berlīnes universitātē un strādā tur līdz pat 1914. gadam (nekļūstot par štata profesoru).
Uzskatīja, ka sabiedrības pamats ir indivīdu savstarpēja iedarbība (mijiedarbība). To izsauc dažādas tieksmes un noteikti mērķi. Erotiskie instinkti, lietišķas intereses, reliģiski impulsi, spēle un daudzi citi motīvi rosina cilvēkus vērst savu darbību uz citiem. Darbība var notikt: dēļ, ar un pret citiem. Savstarpēju iedarbību rezultātā veidojas vienība, ko sauc par sabiedrību. Jebkurā sabiedrībā var nodalīt formu un saturu. Saturu veido gluži tas pats, kas ir individuāls (tieksmes, intereses, mērķi utt.) un kas izraisa iedarbību uz citiem. Šis saturs pats par sevi nav sociāls. Bads, mīlestība, darbs, reliģiozitāte, tehnika, prāta darbības rezultāti kā tādi nav sociāli, ja tie ir nepastarpināti. Tas viss kļūst sociāls tad un tiktāl, ciktāl izraisa savstarpēju iedarbību un indivīdu izolētu eksistēšanu pārvērš noteiktās kopīgas pastāvēšanas formās. Sabiedrība var realizēties dažādās formās un šīs formas var atrauties no tās dzīves, kas šīs formas rada. E.Buceniece, analizējot G.Zimmela domas par sabiedrību, atzīmē, ka: „ Zimmelam sabiedrība nav sastingušu formu realizēšanās vai šī atsevišķu indivīdu mijiedarbība pēc formas: pakalpojums un ekvivalents. Šie momenti, protams, veido sabiedrības kā veseluma audumu, tīklu, taču arī tīkla acis ir jāaizpilda. Šo funkciju veic it kā neredzami, bet cieši un noturīgi plīvuri un šīs funkcijas formula ir – Vairāk – nekā: vairāk nekā došana, vairāk – nekā ņemšana jeb kā saka Zimmels, „vairāk – nekā dzīve”. Bet šīs funkcijas mērķis ir sabiedrības līdzsvars un solidaritāte. Viena no tādām solidaritātes neredzamajām saitēm, ko skata Zimmels, ir piemēram, pateicība. (..) Pateicības enerģija darbojas arī tad, kad pati darbība jau sen ir izbeigusies. Pateicība stiprina sabiedrības horizontālo un arī vertikālo līniju, tā intensificē mūsu aktuālo uzvedību un nostiprina saikni ar pagātni. Sabiedrība, tāpat kā nauda, visu laiku ir kustībā, apritē, tāpēc to nevar uzlūkot un pieņemt kā dotu un pabeigtu, un Zimmelam būtiskākais jautājums ir „Kā ir iespējama sabiedrība?” Sabiedrībai, atšķirībā no dabas (..) nav patstāvīgas substances, kuras uztvērumi saprātam pēc tam būtu tikai jāsakārto. Indivīdi ir gan sabiedrības matērija, gan arī sapratnes principu likumdevēji, un sapratne kā indivīdu apziņa vienlaikus gan formē, gan arī formējas un veidojas kā indivīdu savstarpējie uztvērumi, papildinājumi, novērtējumi, korelācijas. Indivīds kā fragments nav sabiedriskais veselais, to veido arī Cita skats kā papildinājums, kā indivīda sociāli nozīmīga daļa. Bet sabiedrība nav tikai sociālā esamība, tā ir dzīves forma un to veido arī indivīda nesabiedriskotā daļa, ko apliecina tādi esamības tipi kā svešais, ienaidnieks, noziedznieks, nabagais u.c. Cilvēku esamību sabiedrībā Zimmels precīzi nosaucis ne par sabiedrisko esamību, bet par esamību-ar sabiedrību (..). Sabiedrība vienmēr ir tikai iespējamība katram un visiem. Tā ir kvalitatīva sabiedrības izpratne, kuras pamatā ir stils un redzējums (..) kā metode. Zimmels veido atvērtas sabiedrības modeli, kuras apriorais nosacījums ir pati sabiedrība kā maiņa un pārmaiņa, kā nemitīga jaunu identitāšu veidošanās”.[1]
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Buceniece E. Individuālais likums, sabiedrība, nauda. // Nauda. Dzīvesstils. Identitāte. Veltījums Georgam Zimmelam – dzīves filozofam un sociologam. LU zinātniskie raksti, 629. sēj. - Rīga, 2000., 72.-79. lpp.
