Atšķirības starp "Vidzemes savstarpējā krusas biedrība" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Vidzemes savstarpējā krusas biedrība''' - [[Krievijas impērija]]s [[Vidzemes guberņa]]s lauksaimnieku [[krusas apdrošināšanas biedrība]] krusas nodarīto postījumu atlīdzināšanas gadījumiem. Iemesls bijis lielie krusas postījumi, kas labības laukus piemeklēja 1826., 1827. un 1829. gados. Iniciatīva nākusi no muižnieku dibinātās [[Vidzemes ekonomiskā societāte|Vidzemes ekonomiskās societātes]]. Savukārt tā šo ideju aizguvusi no Leipcigas un Berlīnes biedrībām. Societātes biedru izstrādātos statūtus 1832. gadā apstiprināja [[Krievijas impērija]]s iekšlietu ministrs, taču ''Vidzemes savstarpējā krusas biedrība'' savu darbību ''de facto'' bija sākusi jau 1831. gadā. Biedrība tika dibināta uz pieciem gadiem un tajā iestāties brīvprātīgi varējuši privāto muižu īpašnieki un nomnieki, mācītāji un kroņa muižu nomnieki (arendatori). Apdrošināt varējis rudzu un ziemas kviešu sējumus. Jau iestājoties tika noteikta maksimālā varbūtējā zaudējumu vērtība (augstākās ražas apmērā). Biedriem bija jāmaksā ikgadējā prēmija 1% apmērā no augstākās ražas vērtības, turklāt iemaksu varējis veikt divos termiņos. Papildu maksa nav paredzēta, taču, ja zaudējumus nevarēja segt ar fonda līdzekļiem, brīvos līdzekļus sadalīja atbilstoši zaudējumiem, bet iztrūkstošo daļu sedza no tuvākajā termiņā ienākošajiem maksājumiem. Biedrību pārvaldījusi virsvalde un iecirkņu pārvaldnieki, un tā darbojās ''Vidzemes ekonomiskās societātes'' aizbildniecībā. Biedrības likvidācijas gadījumā uzkrāto fondu statūti paredzēja sadalīt biedriem proporcionāli viņu iemaksām. | + | '''Vidzemes savstarpējā krusas biedrība''' - [[Krievijas impērija]]s [[Vidzemes guberņa]]s lauksaimnieku [[krusas apdrošināšanas biedrība]] krusas nodarīto postījumu atlīdzināšanas gadījumiem. Iemesls bijis lielie krusas postījumi, kas labības laukus piemeklēja 1826., 1827. un 1829. gados. Iniciatīva nākusi no muižnieku dibinātās [[Vidzemes ekonomiskā societāte|Vidzemes ekonomiskās societātes]]. Savukārt tā šo ideju aizguvusi no Leipcigas un Berlīnes biedrībām. Societātes biedru izstrādātos statūtus 1832. gadā apstiprināja [[Krievijas impērija]]s iekšlietu ministrs, taču ''Vidzemes savstarpējā krusas biedrība'' savu darbību ''de facto'' bija sākusi jau 1831. gadā. Biedrība tika dibināta uz pieciem gadiem un tajā iestāties brīvprātīgi varējuši privāto muižu īpašnieki un nomnieki, mācītāji un kroņa muižu nomnieki (arendatori). Apdrošināt varējis rudzu un ziemas kviešu sējumus. Jau iestājoties tika noteikta maksimālā varbūtējā zaudējumu vērtība (augstākās ražas apmērā). Biedriem bija jāmaksā ikgadējā prēmija 1% apmērā no augstākās ražas vērtības, turklāt iemaksu varējis veikt divos termiņos. Papildu maksa nav paredzēta, taču, ja zaudējumus nevarēja segt ar fonda līdzekļiem, brīvos līdzekļus sadalīja atbilstoši zaudējumiem, bet iztrūkstošo daļu sedza no tuvākajā termiņā ienākošajiem maksājumiem. Biedrību pārvaldījusi virsvalde un iecirkņu pārvaldnieki, un tā darbojās ''Vidzemes ekonomiskās societātes'' aizbildniecībā. Biedrības likvidācijas gadījumā uzkrāto fondu statūti paredzēja sadalīt biedriem proporcionāli viņu iemaksām. 1835. gadā ''Vidzemes krusas biedrība'' apvienoja 178 biedrus un uzkrātais kapitāls sasniedzis 4948 [[Rublis|rubļus]]. Tā kā biedrība darbojusies ar panākumiem, tika nolemts tās darbību turpināt. Vēlāk tā sākusi arī vasarāju apdrošināšanu. |
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. marts, plkst. 11.46
Vidzemes savstarpējā krusas biedrība - Krievijas impērijas Vidzemes guberņas lauksaimnieku krusas apdrošināšanas biedrība krusas nodarīto postījumu atlīdzināšanas gadījumiem. Iemesls bijis lielie krusas postījumi, kas labības laukus piemeklēja 1826., 1827. un 1829. gados. Iniciatīva nākusi no muižnieku dibinātās Vidzemes ekonomiskās societātes. Savukārt tā šo ideju aizguvusi no Leipcigas un Berlīnes biedrībām. Societātes biedru izstrādātos statūtus 1832. gadā apstiprināja Krievijas impērijas iekšlietu ministrs, taču Vidzemes savstarpējā krusas biedrība savu darbību de facto bija sākusi jau 1831. gadā. Biedrība tika dibināta uz pieciem gadiem un tajā iestāties brīvprātīgi varējuši privāto muižu īpašnieki un nomnieki, mācītāji un kroņa muižu nomnieki (arendatori). Apdrošināt varējis rudzu un ziemas kviešu sējumus. Jau iestājoties tika noteikta maksimālā varbūtējā zaudējumu vērtība (augstākās ražas apmērā). Biedriem bija jāmaksā ikgadējā prēmija 1% apmērā no augstākās ražas vērtības, turklāt iemaksu varējis veikt divos termiņos. Papildu maksa nav paredzēta, taču, ja zaudējumus nevarēja segt ar fonda līdzekļiem, brīvos līdzekļus sadalīja atbilstoši zaudējumiem, bet iztrūkstošo daļu sedza no tuvākajā termiņā ienākošajiem maksājumiem. Biedrību pārvaldījusi virsvalde un iecirkņu pārvaldnieki, un tā darbojās Vidzemes ekonomiskās societātes aizbildniecībā. Biedrības likvidācijas gadījumā uzkrāto fondu statūti paredzēja sadalīt biedriem proporcionāli viņu iemaksām. 1835. gadā Vidzemes krusas biedrība apvienoja 178 biedrus un uzkrātais kapitāls sasniedzis 4948 rubļus. Tā kā biedrība darbojusies ar panākumiem, tika nolemts tās darbību turpināt. Vēlāk tā sākusi arī vasarāju apdrošināšanu.
