Atšķirības starp "Ulmaņa režīms" versijām
m |
m (→Ekonomika) |
||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
== Ekonomika == | == Ekonomika == | ||
| − | 1934. gada 29. maijā tika pieņemti jau sagatavotie "Noteikumi par kooperativo sabiedrību un to savienību darbības ierobežošanu”. Šie noteikumi [[Kooperatīvu revīzijas padome]]i vai tieslietu ministram deva tiesības atcelt organizāciju vēlētos valdes, padomes un revīzijas komisijas locekļus, to vietā ieceļot citas personas, ka arī tiesības kooperatīvās sabiedrības iecelt pilnvarniekus, kurus šīm sabiedrībām bija jāalgo un kuriem bija dotas lielas pilnvaras. Bez tam vairākām nelielām kooperatīvu savienībām tika liegtas tiesības veikt revīzijas savos kooperatīvos. Līdz ar to šo savienību pārstaāvji tika izslēgti no Kooperatīvu Revīzijas padomes, kas darbojas pie Tieslietu ministrijas, kas nodrošināja valsts pārstāvju vairākumu Revīzijas padomē. 1937. gadā valdība pieņēma likumu “Par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām”, kas paredzēja koncesijas sistēmas ieviešanu, bez tam esošajām biedrībām bija jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļaujas lauksaimniecības biedrību dibināšanai izsniedza vai varēja neizsniegt Lauksaimniecibas ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidāciju. Valdība sāka diktēt, ko un cik jāražo, un kā to labāk darīt. | + | 1934. gada 29. maijā tika pieņemti jau sagatavotie "Noteikumi par kooperativo sabiedrību un to savienību darbības ierobežošanu”. Šie noteikumi [[Kooperatīvu revīzijas padome]]i vai tieslietu ministram deva tiesības atcelt organizāciju vēlētos valdes, padomes un revīzijas komisijas locekļus, to vietā ieceļot citas personas no malas, ka arī tiesības kooperatīvās sabiedrības iecelt pilnvarniekus, kurus šīm sabiedrībām bija jāalgo un kuriem bija dotas lielas pilnvaras. Bez tam vairākām nelielām kooperatīvu savienībām tika liegtas tiesības veikt revīzijas savos kooperatīvos. Līdz ar to šo savienību pārstaāvji tika izslēgti no Kooperatīvu Revīzijas padomes, kas darbojas pie Tieslietu ministrijas, kas nodrošināja valsts pārstāvju vairākumu Revīzijas padomē. 1937. gadā valdība pieņēma likumu “Par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām”, kas paredzēja koncesijas sistēmas ieviešanu, bez tam esošajām biedrībām bija jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļaujas lauksaimniecības biedrību dibināšanai izsniedza vai varēja neizsniegt Lauksaimniecibas ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidāciju. Valdība sāka diktēt, ko un cik jāražo, un kā to labāk darīt. |
Ar 1935. gada likumu par ''Tirdzniecības un rūpniecības kameras'' un ''Amatniecības kameras'' izveidošanu ieviesa pēc Itālijas parauga valsts ekonomikā korporatīvo sistēmu, izveidojot Tirdzniecības un rupniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba, Rakstu un mākslas, ka arī Profesiju [[kamera]]s. Tika norādīts, ka tām jāievēro Latvijas valsts specifiskie apstākļi un intereses, kādas nospraudusi valdība, un valsts interesēs ir iejaukties un prasīt atbildību ikvienam privātuzņēmumam, kā tas tik tiek vadīts, kā tas pilda pienākumus un valsts prasības. Ar ''kameras'' nodibināšanu sākās tirdzniecības un rūpniecības biedrību likvidēšana, lai to vietā stātos centralizētas un kamerai pakļautas apvienības. Tanī pašā laikā izdeva likumus par ''Valsts saimniecisko padomi'' kā augstāko orgānu visu saimniecisko kameru darbības saskaņošanai. Katrai ''kamerai'' bija savi specifiski uzdevumi un tiesības, piemēram, ''Lauksaimniecības kamerai'' bija paredzēti 27 uzdevumi. Turpinājās arī lauksaimniecību biedrību likvidēšana. K.Ulmanis postulēja, ka kameras nevajagot jaukt ar valsts iestādēm, jo tās ir tikai valsts sankcionētas pārvaldības iestādes, bet tai pat laikā lika saprast, ka kamerām jābūt par valdības nodomu un ideoloģijas atbalstītājiem. Ideoloģiski uzdevumi bija arī ''Darba kamerai'', kura sāka darboties 1936. gada vasarā. Tās uzdevumos ietilpa pārstāvēt darba spēka intereses valsts, pašvaldības un citas publiski tiesiska rakstura iestādes. Līdzīgi citām kamerām arī ''Darba kamerai'' bija jādod uz valsts un pašvaldības iestāžu pieprasījuma atsauksmes par likumiem, likumprojektiem, rīkojumiem, principiāliem sodiem saimnieciskās politikas laukā. 1938. gada 5. maijā nodibināja ''Rakstu kameru'', ''Mākslas kameru'' un ''Profesiju kameru''. Pretstatā 4 saimnieciskajām, šo ''kameru'' uzdevums bija kultūras dzīves sakārtošana, uzraudzīšana, pašcenzēšana, kā arī literatūras mākslas izpratnes padziļināšana, kopšana un veicināšana. ''Profesiju kameras'' uzdevums bija katras profesijas garīga, tiesiska un saimnieciskās dzīves prasību un vajadzību pārstāvēšana un kārtošana. | Ar 1935. gada likumu par ''Tirdzniecības un rūpniecības kameras'' un ''Amatniecības kameras'' izveidošanu ieviesa pēc Itālijas parauga valsts ekonomikā korporatīvo sistēmu, izveidojot Tirdzniecības un rupniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba, Rakstu un mākslas, ka arī Profesiju [[kamera]]s. Tika norādīts, ka tām jāievēro Latvijas valsts specifiskie apstākļi un intereses, kādas nospraudusi valdība, un valsts interesēs ir iejaukties un prasīt atbildību ikvienam privātuzņēmumam, kā tas tik tiek vadīts, kā tas pilda pienākumus un valsts prasības. Ar ''kameras'' nodibināšanu sākās tirdzniecības un rūpniecības biedrību likvidēšana, lai to vietā stātos centralizētas un kamerai pakļautas apvienības. Tanī pašā laikā izdeva likumus par ''Valsts saimniecisko padomi'' kā augstāko orgānu visu saimniecisko kameru darbības saskaņošanai. Katrai ''kamerai'' bija savi specifiski uzdevumi un tiesības, piemēram, ''Lauksaimniecības kamerai'' bija paredzēti 27 uzdevumi. Turpinājās arī lauksaimniecību biedrību likvidēšana. K.Ulmanis postulēja, ka kameras nevajagot jaukt ar valsts iestādēm, jo tās ir tikai valsts sankcionētas pārvaldības iestādes, bet tai pat laikā lika saprast, ka kamerām jābūt par valdības nodomu un ideoloģijas atbalstītājiem. Ideoloģiski uzdevumi bija arī ''Darba kamerai'', kura sāka darboties 1936. gada vasarā. Tās uzdevumos ietilpa pārstāvēt darba spēka intereses valsts, pašvaldības un citas publiski tiesiska rakstura iestādes. Līdzīgi citām kamerām arī ''Darba kamerai'' bija jādod uz valsts un pašvaldības iestāžu pieprasījuma atsauksmes par likumiem, likumprojektiem, rīkojumiem, principiāliem sodiem saimnieciskās politikas laukā. 1938. gada 5. maijā nodibināja ''Rakstu kameru'', ''Mākslas kameru'' un ''Profesiju kameru''. Pretstatā 4 saimnieciskajām, šo ''kameru'' uzdevums bija kultūras dzīves sakārtošana, uzraudzīšana, pašcenzēšana, kā arī literatūras mākslas izpratnes padziļināšana, kopšana un veicināšana. ''Profesiju kameras'' uzdevums bija katras profesijas garīga, tiesiska un saimnieciskās dzīves prasību un vajadzību pārstāvēšana un kārtošana. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 15. marts, plkst. 07.28
Ulmaņa režīms - apzīmējums politiskajai sistēmai Latvijas Republikā laikā no 1934. gada maija līdz 1940. gada jūnijam, kad valstī pastāvēja K.Ulmaņa ieviestā autoritārā pārvaldes sistēma. Pec ārkārtas stāvokļa pasludināšanas (kas formāli pastāvēja līdz 1938. gadam) tika apturēta Satversmes darbība, aizliegtas visas politiskās partijas un atlaista Saeima, bet likumdošanas funkcijas Satversmes 81. panta kartībā uzņēmās Ministru kabinets. 1936. gadā K.Ulmanis pasludināja sevi par Valsts prezidentu. Ar 1940. gada 23. aprīļa likumu, kas stājās spēkā 1940. gada 15. maijā, Kārlis Ulmanis kļuva ne tikai bruņoto spēku, bet visas valsts aizsardzības augstākais "vadonis", pārņemot visu dzīvā spēka un materiālos resursus un vienpersoniski lemjot par valsts attīstību.
Iekšpolitika
Apturēja Saeimas darbību, aizliedza visas 103 politiskās partijas (Saeimā bija pārstāvēta 21 partija) un izformēja pašvaldības. Arestēja Saeimas priekšsēdētāju Dr. Paulu Kalniņu, visu LSDSP frakciju, pat desmit pilsoniskos deputātus un aptuveni 2000 sociāldemokrātu. 369 aktīvu sociāldemokrātu u.c. partiju aktīvistu nonāca Liepājas koncentrācijas nometnē. Partejiskās piederības dēļ darbu zaudēja daudzi valsts ierēdņi, pašvaldību darbinieki, skolotāji. Arestēto un no darba atlaisto sociāldemokrātu skaits pārsniedza 3000. Aizliedza pulcēšanās un vārda brīvības. Likvidēja virkni sabiedrisko organizāciju, preses izdevumu, kā arī daudzas izglītības iestādes, piemēram, Rīgas Tautas augstskolu. Slēdza arodbiedrības un likvidēja simtiem biedrību un apvienību. Tika pārvalstiskotas pašvaldības, atceļot pilsētu galvas, valžu un revīzijas komisiju locekļus. Šīs amatpersonas aizstāja ar iekšlietu ministra ieceltiem cilvēkiem, no kurām atbildību prasīja valdības institūcijas, ne vairs vēlētāji. Slēdza ap 1000 biedrību.
Ekonomika
1934. gada 29. maijā tika pieņemti jau sagatavotie "Noteikumi par kooperativo sabiedrību un to savienību darbības ierobežošanu”. Šie noteikumi Kooperatīvu revīzijas padomei vai tieslietu ministram deva tiesības atcelt organizāciju vēlētos valdes, padomes un revīzijas komisijas locekļus, to vietā ieceļot citas personas no malas, ka arī tiesības kooperatīvās sabiedrības iecelt pilnvarniekus, kurus šīm sabiedrībām bija jāalgo un kuriem bija dotas lielas pilnvaras. Bez tam vairākām nelielām kooperatīvu savienībām tika liegtas tiesības veikt revīzijas savos kooperatīvos. Līdz ar to šo savienību pārstaāvji tika izslēgti no Kooperatīvu Revīzijas padomes, kas darbojas pie Tieslietu ministrijas, kas nodrošināja valsts pārstāvju vairākumu Revīzijas padomē. 1937. gadā valdība pieņēma likumu “Par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām”, kas paredzēja koncesijas sistēmas ieviešanu, bez tam esošajām biedrībām bija jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļaujas lauksaimniecības biedrību dibināšanai izsniedza vai varēja neizsniegt Lauksaimniecibas ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidāciju. Valdība sāka diktēt, ko un cik jāražo, un kā to labāk darīt.
Ar 1935. gada likumu par Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Amatniecības kameras izveidošanu ieviesa pēc Itālijas parauga valsts ekonomikā korporatīvo sistēmu, izveidojot Tirdzniecības un rupniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba, Rakstu un mākslas, ka arī Profesiju kameras. Tika norādīts, ka tām jāievēro Latvijas valsts specifiskie apstākļi un intereses, kādas nospraudusi valdība, un valsts interesēs ir iejaukties un prasīt atbildību ikvienam privātuzņēmumam, kā tas tik tiek vadīts, kā tas pilda pienākumus un valsts prasības. Ar kameras nodibināšanu sākās tirdzniecības un rūpniecības biedrību likvidēšana, lai to vietā stātos centralizētas un kamerai pakļautas apvienības. Tanī pašā laikā izdeva likumus par Valsts saimniecisko padomi kā augstāko orgānu visu saimniecisko kameru darbības saskaņošanai. Katrai kamerai bija savi specifiski uzdevumi un tiesības, piemēram, Lauksaimniecības kamerai bija paredzēti 27 uzdevumi. Turpinājās arī lauksaimniecību biedrību likvidēšana. K.Ulmanis postulēja, ka kameras nevajagot jaukt ar valsts iestādēm, jo tās ir tikai valsts sankcionētas pārvaldības iestādes, bet tai pat laikā lika saprast, ka kamerām jābūt par valdības nodomu un ideoloģijas atbalstītājiem. Ideoloģiski uzdevumi bija arī Darba kamerai, kura sāka darboties 1936. gada vasarā. Tās uzdevumos ietilpa pārstāvēt darba spēka intereses valsts, pašvaldības un citas publiski tiesiska rakstura iestādes. Līdzīgi citām kamerām arī Darba kamerai bija jādod uz valsts un pašvaldības iestāžu pieprasījuma atsauksmes par likumiem, likumprojektiem, rīkojumiem, principiāliem sodiem saimnieciskās politikas laukā. 1938. gada 5. maijā nodibināja Rakstu kameru, Mākslas kameru un Profesiju kameru. Pretstatā 4 saimnieciskajām, šo kameru uzdevums bija kultūras dzīves sakārtošana, uzraudzīšana, pašcenzēšana, kā arī literatūras mākslas izpratnes padziļināšana, kopšana un veicināšana. Profesiju kameras uzdevums bija katras profesijas garīga, tiesiska un saimnieciskās dzīves prasību un vajadzību pārstāvēšana un kārtošana.
1936. gadā tika īstenota lata kursa devalvācija, pazeminot to pret Lielbritānijas mārciņu līdz līmenim, kāds bija pirms 1931. gada. Tas veicināja Latvijas preču eksportu, lai gan arī nedaudz palielināja cenu īmeni iekšējā tirgū.
