Atšķirības starp "Notārs" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Notārs''' (no lat. ''notarius'' - "rakstvedis, | + | '''Notārs''' (no lat. ''notarius'' - "rakstvedis, sekretārs", angl. ''notary'', vāc. ''Notar'', kr. ''нотариус'') - amatpersona, kuras uzdevums ir izveidot, apliecināt un apstiprināt juridiskus aktus, lai piešķirtu tiem publisku ticamību (''publica fides''). |
| − | |||
| + | [[Senā Roma|Romas republikā]] šīs funkcijas pildīja [[tabelijs]]. Pēc [[Rietumromas impērija]]s sabrukuma ''notāri'' apkalpoja [[Baznīca|Baznīcu]]. [[Franku valsts|Franku valstī]] VIII gs. to pienākumu loks paplašinājās. XII gs. amats izplatījās visā Rietumeiropā, pie tam dažās zemēs ''notāriem'' bija zināmas tiesu varas funkcijas. Jaunajos laikos ''notāru'' funkcijas tika paplašinātas ar dokumentu, naudas, vērtspapīru glabāšanu u.c. pienākumiem. | ||
| + | [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] šo amatu ieviesa ar 1866. gada 14. aprīļa ''Notariāta likumu''. Pēc [[padomju vara]]s nodibināšanas 1917. gadā amatu likvidēja, bet funkcijas pārņēma vietējās [[padome]]s. 1922. gadā amatu atjaunoja. [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]] līdz 1889. gadam publisko aktu veidošana nebija valsts institūciju, bet gan pirmās un otrās instances tiesu ''notāru'' kompetencē. Krievijas impērijas ''Notariāta likumu'' te ieviesa 1899. gadā. Ar maziem grozījumiem tas bija spēkā arī Latvijas Republikā līdz 1940. gadam. ''Notāri''bija brīvās profesijas pārstāvji un par sniegtajiem pakalpojumiem saņēma atlīdzību pēc vienošanās vai pēc noteikta cenrāža. 1933. gada aprīlī tika izveidota ''Latvijas Notāru biedrība'' un ''Notāru padome''. Pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas 1940. gadā]] ''notāru'' daļēji privātie biroji tika pārveidoti par [[LPSR]] notariāta kantoriem (tikai lielākajās pilsētās, rajonu centros). Apdzīvotajās vietās, kurās nebija notariāta kantoru, daļu ''notāra'' funkciju pildīja VTDP izpildkomitejas. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 19. marts, plkst. 07.12
Notārs (no lat. notarius - "rakstvedis, sekretārs", angl. notary, vāc. Notar, kr. нотариус) - amatpersona, kuras uzdevums ir izveidot, apliecināt un apstiprināt juridiskus aktus, lai piešķirtu tiem publisku ticamību (publica fides).
Romas republikā šīs funkcijas pildīja tabelijs. Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma notāri apkalpoja Baznīcu. Franku valstī VIII gs. to pienākumu loks paplašinājās. XII gs. amats izplatījās visā Rietumeiropā, pie tam dažās zemēs notāriem bija zināmas tiesu varas funkcijas. Jaunajos laikos notāru funkcijas tika paplašinātas ar dokumentu, naudas, vērtspapīru glabāšanu u.c. pienākumiem.
Krievijas impērijā šo amatu ieviesa ar 1866. gada 14. aprīļa Notariāta likumu. Pēc padomju varas nodibināšanas 1917. gadā amatu likvidēja, bet funkcijas pārņēma vietējās padomes. 1922. gadā amatu atjaunoja. Baltijas guberņās līdz 1889. gadam publisko aktu veidošana nebija valsts institūciju, bet gan pirmās un otrās instances tiesu notāru kompetencē. Krievijas impērijas Notariāta likumu te ieviesa 1899. gadā. Ar maziem grozījumiem tas bija spēkā arī Latvijas Republikā līdz 1940. gadam. Notāribija brīvās profesijas pārstāvji un par sniegtajiem pakalpojumiem saņēma atlīdzību pēc vienošanās vai pēc noteikta cenrāža. 1933. gada aprīlī tika izveidota Latvijas Notāru biedrība un Notāru padome. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā notāru daļēji privātie biroji tika pārveidoti par LPSR notariāta kantoriem (tikai lielākajās pilsētās, rajonu centros). Apdzīvotajās vietās, kurās nebija notariāta kantoru, daļu notāra funkciju pildīja VTDP izpildkomitejas.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 117. lpp.
