Atšķirības starp "Lunačarskis Anatolijs" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Dzimis 1875. gada 11.(23.) novembrī Poltavā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. Tēvs - [[īstenais valsts padomnieks]] Aleksandrs Antonovs (''Александр Иванович Антонов''). Pēc tēva nāves zēnu adoptējis Vasilijs Lunačarskis (''Василий Фёдорович Луначарский''). 1892. gadā, mācoties ģimnāzijā Kijevā, iesaistījās nelegālajā sociāldemokrātiskajā kustībā. No 1895. gada Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. 1895. gadā, pēc ģimnāzijas absolvēšanas, uzsāka filosofijas un dabaszinātņu vispārējā kursa studijas Cīrihes universitātē (''Universität Zürich''). 1896.-1898. gados apceļoja Franciju un Itāliju, bet atgriezies Maskavā, aktīvi iesaistījās pretvalstiskajā darbībā. 1899. gadā arestēts un izsūtīts vispirms uz Kalugu (''Калуга''), pēc tam uz Vologdu (''Вологда'') un Totjmu (''Тотьма''). 1903. gadā, partijai sašķeļoties, pieslējies [[lielinieki]]em. 1904. gadā pēc nometinājuma termiņa beigām atgriezās Kijevā, bet tad emigrējis uz Šveici, kur aktīvi publicējies krievu marksistu preses izdevumos "Proletārietis" (''Пролетарий'') un "Uz priekšu" (''Вперёд''). 1905. gada oktobrī atgriezies Krievijā, kur strādājis kreisajā laikrakstā "Jaunā dzīve" (''Новая жизнь''). [[1905. gada revolūcija]]s laikā arestēts, taču izbēdzis no apcietinājuma un emigrējis uz Eiropu. Pameta partiju, kurā atjaunoja dalību tikai 1917. gadā. 1909. gadā Kapri salā organizēja krievu marksistu propagandas skolu, kurā apmācība balstījās uz t.s. Montesori pedagoģijas metodiku. Labi pazinis Raini (1912. gadā viesojies pie tā Kastaņolā<ref>Raiņa dienasgrāmatu ieraksti 23.5.1912., 5.6.1912. u.c.</ref>). Sākoties [[Pirmais pasaules karš|I Pasaules karam]], proponēja pacifismu, viens no kreisā laikraksta "Mūsu vārds" (''Наше слово'') izveidotājiem. Pēc [[Revolūcija Krievijā|revolūcijas]] atgriezies Krievijā. Pieslējās lielinieku pacifistiskajam "mežrajoncu" (''межрайонцы'') spārnam, kuru pārstāvēja [[Padomju kongress|1. strādnieku un zemnieku padomju kongresā]]. Pēc nemieriem Petrogradā 23. jūlijā arestēts un līdz 8. augustam atradās cietumā. 20. augustā kļuva par Petrogradas domes deputātu lielinieku frakcijas vadītāju. Septembrī ievēlēts [[Krievijas Republikas Pagaidu Padome|Krievijas Republikas Pagaidu Padomē]] (''Временный совет Российской республики''). Pēc [[Oktobra apvērsums Krievijā|oktobra apvērsuma]] ievēlēts par [[Tautas komisārs|tautas izglītības komisāru]] (šajā amatā bija līdz 1929. gadam). Aizrāvās ar [[Teosofija|teosofiju]]. 1918.-1922. gados bija [[Kara revolucionārā padome|Kara revolucionārās padome]]s pārstāvis [[Pilsoņu karš Krievijā|pilsoņu kara]] frontēs. 1922. gadā tiesas procesā pret [[eseri]]em pārstāvēja apsūdzību. Izteikts konformists - partijas iekšējās kolīzijās vienmēr laikus pieslējās uzvarētājiem. 1926. gada maijā bijis oficiālā vizītē arī Rīgā. 1929. gadā zaudēja izglītības komisāra posteni, taču tika iecelts par [[Tautas komisāru padome|TKP]] zinātņu komitejas (''Учёный комитет при НРК СССР'') priekšsēdētāju. No 1930. gada PSRS ZA akadēmiķis, Literatūras un mākslas zinātniskās pētniecības institūta (''НИИ литературы и искусства'') direktors, viens no "Literatūras enciklopēdijas" redaktoriem. 1933. gadā iecelts par pirmo vēstnieku Spānijā. Miris 1933. gada 26. decembrī Mentonā, Francijā (apbedīts Maskavā). | Dzimis 1875. gada 11.(23.) novembrī Poltavā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. Tēvs - [[īstenais valsts padomnieks]] Aleksandrs Antonovs (''Александр Иванович Антонов''). Pēc tēva nāves zēnu adoptējis Vasilijs Lunačarskis (''Василий Фёдорович Луначарский''). 1892. gadā, mācoties ģimnāzijā Kijevā, iesaistījās nelegālajā sociāldemokrātiskajā kustībā. No 1895. gada Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. 1895. gadā, pēc ģimnāzijas absolvēšanas, uzsāka filosofijas un dabaszinātņu vispārējā kursa studijas Cīrihes universitātē (''Universität Zürich''). 1896.-1898. gados apceļoja Franciju un Itāliju, bet atgriezies Maskavā, aktīvi iesaistījās pretvalstiskajā darbībā. 1899. gadā arestēts un izsūtīts vispirms uz Kalugu (''Калуга''), pēc tam uz Vologdu (''Вологда'') un Totjmu (''Тотьма''). 1903. gadā, partijai sašķeļoties, pieslējies [[lielinieki]]em. 1904. gadā pēc nometinājuma termiņa beigām atgriezās Kijevā, bet tad emigrējis uz Šveici, kur aktīvi publicējies krievu marksistu preses izdevumos "Proletārietis" (''Пролетарий'') un "Uz priekšu" (''Вперёд''). 1905. gada oktobrī atgriezies Krievijā, kur strādājis kreisajā laikrakstā "Jaunā dzīve" (''Новая жизнь''). [[1905. gada revolūcija]]s laikā arestēts, taču izbēdzis no apcietinājuma un emigrējis uz Eiropu. Pameta partiju, kurā atjaunoja dalību tikai 1917. gadā. 1909. gadā Kapri salā organizēja krievu marksistu propagandas skolu, kurā apmācība balstījās uz t.s. Montesori pedagoģijas metodiku. Labi pazinis Raini (1912. gadā viesojies pie tā Kastaņolā<ref>Raiņa dienasgrāmatu ieraksti 23.5.1912., 5.6.1912. u.c.</ref>). Sākoties [[Pirmais pasaules karš|I Pasaules karam]], proponēja pacifismu, viens no kreisā laikraksta "Mūsu vārds" (''Наше слово'') izveidotājiem. Pēc [[Revolūcija Krievijā|revolūcijas]] atgriezies Krievijā. Pieslējās lielinieku pacifistiskajam "mežrajoncu" (''межрайонцы'') spārnam, kuru pārstāvēja [[Padomju kongress|1. strādnieku un zemnieku padomju kongresā]]. Pēc nemieriem Petrogradā 23. jūlijā arestēts un līdz 8. augustam atradās cietumā. 20. augustā kļuva par Petrogradas domes deputātu lielinieku frakcijas vadītāju. Septembrī ievēlēts [[Krievijas Republikas Pagaidu Padome|Krievijas Republikas Pagaidu Padomē]] (''Временный совет Российской республики''). Pēc [[Oktobra apvērsums Krievijā|oktobra apvērsuma]] ievēlēts par [[Tautas komisārs|tautas izglītības komisāru]] (šajā amatā bija līdz 1929. gadam). Aizrāvās ar [[Teosofija|teosofiju]]. 1918.-1922. gados bija [[Kara revolucionārā padome|Kara revolucionārās padome]]s pārstāvis [[Pilsoņu karš Krievijā|pilsoņu kara]] frontēs. 1922. gadā tiesas procesā pret [[eseri]]em pārstāvēja apsūdzību. Izteikts konformists - partijas iekšējās kolīzijās vienmēr laikus pieslējās uzvarētājiem. 1926. gada maijā bijis oficiālā vizītē arī Rīgā. 1929. gadā zaudēja izglītības komisāra posteni, taču tika iecelts par [[Tautas komisāru padome|TKP]] zinātņu komitejas (''Учёный комитет при НРК СССР'') priekšsēdētāju. No 1930. gada PSRS ZA akadēmiķis, Literatūras un mākslas zinātniskās pētniecības institūta (''НИИ литературы и искусства'') direktors, viens no "Literatūras enciklopēdijas" redaktoriem. 1933. gadā iecelts par pirmo vēstnieku Spānijā. Miris 1933. gada 26. decembrī Mentonā, Francijā (apbedīts Maskavā). | ||
| − | Izstrādāja "mākslas partejiskuma" teoriju, daudz teoretizēja par kultūras lomu [[Šķiru cīņa|šķiru cīņā]], autora pasaules skatījuma ietekmi tā darbos u.tml. Savus uzskatus mainīja, atkarībā no politiskās situācijas. Lika pamatus turpmākajai kultūras dzīves ideoloģizācijai PSRS. Vairāku lugu autors. | + | Izstrādāja "[[Mākslas partejiskums|mākslas partejiskuma]]" teoriju, daudz teoretizēja par kultūras lomu [[Šķiru cīņa|šķiru cīņā]], autora pasaules skatījuma ietekmi tā darbos u.tml. Savus uzskatus mainīja, atkarībā no politiskās situācijas. Lika pamatus turpmākajai kultūras dzīves ideoloģizācijai PSRS. Vairāku lugu autors. |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 7. jūnijs, plkst. 08.20
Anatolijs Lunačarskis (Луначарский Анатолий Васильевич, 1875.-1933.) - publicists, sabiedrisks darbinieks, mākslas teorētiķis, pirmais PSRS tautas izglītības komisārs, diplomāts.
Dzimis 1875. gada 11.(23.) novembrī Poltavā, Krievijas impērijā. Tēvs - īstenais valsts padomnieks Aleksandrs Antonovs (Александр Иванович Антонов). Pēc tēva nāves zēnu adoptējis Vasilijs Lunačarskis (Василий Фёдорович Луначарский). 1892. gadā, mācoties ģimnāzijā Kijevā, iesaistījās nelegālajā sociāldemokrātiskajā kustībā. No 1895. gada Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. 1895. gadā, pēc ģimnāzijas absolvēšanas, uzsāka filosofijas un dabaszinātņu vispārējā kursa studijas Cīrihes universitātē (Universität Zürich). 1896.-1898. gados apceļoja Franciju un Itāliju, bet atgriezies Maskavā, aktīvi iesaistījās pretvalstiskajā darbībā. 1899. gadā arestēts un izsūtīts vispirms uz Kalugu (Калуга), pēc tam uz Vologdu (Вологда) un Totjmu (Тотьма). 1903. gadā, partijai sašķeļoties, pieslējies lieliniekiem. 1904. gadā pēc nometinājuma termiņa beigām atgriezās Kijevā, bet tad emigrējis uz Šveici, kur aktīvi publicējies krievu marksistu preses izdevumos "Proletārietis" (Пролетарий) un "Uz priekšu" (Вперёд). 1905. gada oktobrī atgriezies Krievijā, kur strādājis kreisajā laikrakstā "Jaunā dzīve" (Новая жизнь). 1905. gada revolūcijas laikā arestēts, taču izbēdzis no apcietinājuma un emigrējis uz Eiropu. Pameta partiju, kurā atjaunoja dalību tikai 1917. gadā. 1909. gadā Kapri salā organizēja krievu marksistu propagandas skolu, kurā apmācība balstījās uz t.s. Montesori pedagoģijas metodiku. Labi pazinis Raini (1912. gadā viesojies pie tā Kastaņolā[1]). Sākoties I Pasaules karam, proponēja pacifismu, viens no kreisā laikraksta "Mūsu vārds" (Наше слово) izveidotājiem. Pēc revolūcijas atgriezies Krievijā. Pieslējās lielinieku pacifistiskajam "mežrajoncu" (межрайонцы) spārnam, kuru pārstāvēja 1. strādnieku un zemnieku padomju kongresā. Pēc nemieriem Petrogradā 23. jūlijā arestēts un līdz 8. augustam atradās cietumā. 20. augustā kļuva par Petrogradas domes deputātu lielinieku frakcijas vadītāju. Septembrī ievēlēts Krievijas Republikas Pagaidu Padomē (Временный совет Российской республики). Pēc oktobra apvērsuma ievēlēts par tautas izglītības komisāru (šajā amatā bija līdz 1929. gadam). Aizrāvās ar teosofiju. 1918.-1922. gados bija Kara revolucionārās padomes pārstāvis pilsoņu kara frontēs. 1922. gadā tiesas procesā pret eseriem pārstāvēja apsūdzību. Izteikts konformists - partijas iekšējās kolīzijās vienmēr laikus pieslējās uzvarētājiem. 1926. gada maijā bijis oficiālā vizītē arī Rīgā. 1929. gadā zaudēja izglītības komisāra posteni, taču tika iecelts par TKP zinātņu komitejas (Учёный комитет при НРК СССР) priekšsēdētāju. No 1930. gada PSRS ZA akadēmiķis, Literatūras un mākslas zinātniskās pētniecības institūta (НИИ литературы и искусства) direktors, viens no "Literatūras enciklopēdijas" redaktoriem. 1933. gadā iecelts par pirmo vēstnieku Spānijā. Miris 1933. gada 26. decembrī Mentonā, Francijā (apbedīts Maskavā).
Izstrādāja "mākslas partejiskuma" teoriju, daudz teoretizēja par kultūras lomu šķiru cīņā, autora pasaules skatījuma ietekmi tā darbos u.tml. Savus uzskatus mainīja, atkarībā no politiskās situācijas. Lika pamatus turpmākajai kultūras dzīves ideoloģizācijai PSRS. Vairāku lugu autors.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Raiņa dienasgrāmatu ieraksti 23.5.1912., 5.6.1912. u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 247. lpp.
- Drāmas teorija un tehnika. Rakstu kopojums. / sast. A. Grigulis - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1961., - 798 lpp.
- Fitzpatrick Sheila. The Commisariat of Enlightenment: Soviet Organization of Education and the Arts under Lunacharsky. - Cambridge University Press, 1970. ISBN 0521524385
- Robert C. Williams. From Positivism to Collectivism: Lunarcharsky and Proletarian Culture. // Williams. Artists in Revolution. - Indiana University Press, 1977
- Мандельштам Р. Книги А.В. Луначарского. - ГАХН: Ленинград-Москва, 1926
- Луначарская-Розенель Н.А. Память сердца. Воспоминания. - Москва, 1965
- Каиров И.А. А.В. Луначарский — выдающийся деятель социалистического просвещения. - Москва, 1966
- Ёлкин А.С. Луначарский. - Издательство ЦК ВЛКСМ «Молодая гвардия»: Москва, 1967
- Бугаенко П.А. А.В. Луначарский и советская литературная критика. - Саратов, 1972
- Трифонов Н.А. А.В. Луначарский и современная литература. - Москва, 1974
- О Луначарском. Исследования. Воспоминания. - Москва, 1976
- Павловский О.А. Луначарский. - Москва, 1980
- Любутин К.Н., Франц С.В. Российские версии марксизма: Анатолий Луначарский. - Издательство Уральского университета: Екатеринбург, 2002, ISBN 5-7525-0987-4
Resursi internetā par šo tēmu
- Луначарский Анатолий Васильевич - Русский Гуманитарный Интернет-Университет
- Луначарский Анатолий Васильевич - hrono.ru
- Луначарский Анатолий Васильевич - Biografija.ru
- Луначарский А.В. Об искусстве. / в 2-х т. - Москва, 1982
- Луначарский А.В. Статьи о литературе. / в 2-х т. - Москва, 1988
- Троцкий Л. Анатолий Васильевич Луначарский.
- Луначарский А.В. Спиноза и буржуазия.
- Луначарский А.В. О быте: молодежь и "теория стакана воды"
