Atšķirības starp "Mērings Francis" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Merieng.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Merieng.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Francis Mērings''' (1846.-1919.) - vācu strādnieku kustības aktīvists, viens no Vācijas komunistiskās partijas dibinātājiem, vēsturnieks, literatūrzinātnieks un publicists. | + | '''Francis Mērings''' (''Franz Mehring'', 1846.-1919.) - vācu strādnieku kustības aktīvists, viens no Vācijas komunistiskās partijas dibinātājiem, vēsturnieks, literatūrzinātnieks un publicists. |
| − | Dzimis 1846. gadā. Mērings izdeva pirmos [[Markss Kārlis|Marksa]] un [[Engelss Frīdrihs|engelsa]] darbus. | + | Dzimis 1846. gadā [[Prūsijas karaliste|Prūsijas karalistes]] mazpilsētā Slavnā (mūsd. Polijas Rietumpomožes vojevodiste, Slavno). Mērings izdeva pirmos [[Markss Kārlis|Marksa]] un [[Engelss Frīdrihs|engelsa]] darbus. |
| − | Uzskatos vērojama [[Vācu klasiskā filosofija|vācu klasiskās filosofijas]] pamats, kā arī [[Lasāls Ferdinands|Lasāla]] idejas. Uzskatīja, ka dabas izzināšanai pietiek ar mehānistiskā materiālisma pamatu. Kā [[Marksisms|marksists]] pārstāvēja šīs ideoloģijas kreiso, radikālo spārnu. Publikācijās aktīvi apkaroja [[Revizionisms|revizionistiskās]] idejas ([[Bernšteins Eduards|Bernšteins]], Kamfmeijers u.c.), vērsās pret moderno socioloģiju (Brentano, Barts u.c.) un pret neokantismu ("ētiskais sociālisms", "Vēsturiskais materiālisms", "Kants un sociālisms", "Kants, Dīcgens, Mahs un vēsturiskais materiālisms" u.c.). Centās pierādīt, ka savā būtībā [[Šopenhauers Arturs|Šopenhauera]], [[Nīče Fridrihs|Nīčes]], E.Hartmaņa koncepcijas bijušas reakcionāras un apspiestajām šķirām naidīgas. Pievērsies arī jauno laiku vēsturei, sarakstot "Vācijas sociāldemokrātijas vēsture" (4 sēj., 1897.-1898.), "Kārlis Markss" (1918.), "Leģenda par Lesingu" (1892.). Darbojās arī literatūrzinātnē, kur viņa zināmākais devums ir "Izlūkgājiens estētikā" (1898.-1899.) "Šillers" (1905.) u.c., kuros | + | Uzskatos vērojama [[Vācu klasiskā filosofija|vācu klasiskās filosofijas]] pamats, kā arī [[Lasāls Ferdinands|Lasāla]] idejas. Uzskatīja, ka dabas izzināšanai pietiek ar mehānistiskā materiālisma pamatu. Kā [[Marksisms|marksists]] pārstāvēja šīs ideoloģijas kreiso, radikālo spārnu. Publikācijās aktīvi apkaroja [[Revizionisms|revizionistiskās]] idejas ([[Bernšteins Eduards|Bernšteins]], Kamfmeijers u.c.), vērsās pret moderno socioloģiju (Brentano, Barts u.c.) un pret neokantismu ("ētiskais sociālisms", "Vēsturiskais materiālisms", "Kants un sociālisms", "Kants, Dīcgens, Mahs un vēsturiskais materiālisms" u.c.). Centās pierādīt, ka savā būtībā [[Šopenhauers Arturs|Šopenhauera]], [[Nīče Fridrihs|Nīčes]], E.Hartmaņa koncepcijas bijušas reakcionāras un apspiestajām šķirām naidīgas. Pievērsies arī jauno laiku vēsturei, sarakstot "Vācijas sociāldemokrātijas vēsture" (4 sēj., 1897.-1898.), "Kārlis Markss" (1918.), "Leģenda par Lesingu" (1892.), "Apcerējumi par kara vēsturi un kara mākslu" u.c. Darbojās arī literatūrzinātnē, kur viņa zināmākais devums ir "Izlūkgājiens estētikā" (1898.-1899.) "Šillers" (1905.) u.c., kuros kritizēja Kanta estētiku, ideju par "mākslu mākslai", naturālismu. |
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. jūnijs, plkst. 08.17
Francis Mērings (Franz Mehring, 1846.-1919.) - vācu strādnieku kustības aktīvists, viens no Vācijas komunistiskās partijas dibinātājiem, vēsturnieks, literatūrzinātnieks un publicists.
Dzimis 1846. gadā Prūsijas karalistes mazpilsētā Slavnā (mūsd. Polijas Rietumpomožes vojevodiste, Slavno). Mērings izdeva pirmos Marksa un engelsa darbus.
Uzskatos vērojama vācu klasiskās filosofijas pamats, kā arī Lasāla idejas. Uzskatīja, ka dabas izzināšanai pietiek ar mehānistiskā materiālisma pamatu. Kā marksists pārstāvēja šīs ideoloģijas kreiso, radikālo spārnu. Publikācijās aktīvi apkaroja revizionistiskās idejas (Bernšteins, Kamfmeijers u.c.), vērsās pret moderno socioloģiju (Brentano, Barts u.c.) un pret neokantismu ("ētiskais sociālisms", "Vēsturiskais materiālisms", "Kants un sociālisms", "Kants, Dīcgens, Mahs un vēsturiskais materiālisms" u.c.). Centās pierādīt, ka savā būtībā Šopenhauera, Nīčes, E.Hartmaņa koncepcijas bijušas reakcionāras un apspiestajām šķirām naidīgas. Pievērsies arī jauno laiku vēsturei, sarakstot "Vācijas sociāldemokrātijas vēsture" (4 sēj., 1897.-1898.), "Kārlis Markss" (1918.), "Leģenda par Lesingu" (1892.), "Apcerējumi par kara vēsturi un kara mākslu" u.c. Darbojās arī literatūrzinātnē, kur viņa zināmākais devums ir "Izlūkgājiens estētikā" (1898.-1899.) "Šillers" (1905.) u.c., kuros kritizēja Kanta estētiku, ideju par "mākslu mākslai", naturālismu.
Atsauces un piezīmes
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 269. lpp.
