Atšķirības starp "Rekrutēšanas klausība" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Rekrutēšanas klausība''' jeb '''rekrutēšanas sistēma''' (kr. ''рекрутская повинность'') - [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] veidošanas sistēma, kad katrai valsts [[province]]i vajadzēja dot [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] papildināšanai noteiktu skaitu ''[[Rekrūši|rekrūšu]]'', līdz ar to dienestam nebija pakļauti visi veselie vīrieši, kā vispārējā karaklausībā, bet tikai daļa. | '''Rekrutēšanas klausība''' jeb '''rekrutēšanas sistēma''' (kr. ''рекрутская повинность'') - [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] veidošanas sistēma, kad katrai valsts [[province]]i vajadzēja dot [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] papildināšanai noteiktu skaitu ''[[Rekrūši|rekrūšu]]'', līdz ar to dienestam nebija pakļauti visi veselie vīrieši, kā vispārējā karaklausībā, bet tikai daļa. | ||
| − | [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] rekrutēšanu ieviesa 1699. gadā, kad tika izsludināts pirmais iesaukums pēc šī principa - 32 000 "[[nodevu ļaudis]]" (''даточные люди''). Nosaukums "[[rekrūši]]" tika ieviests 1705. gadā. Sākotnēji rekrutēšanas pamatprincipi bija: 1) ''rekrutēšanas klausībai'' pakļauti visi pavalstnieki; 2) [[muižniecība]]i šī klausība bija individuāla un vispārēja, bet pārējām [[Kārta|kārtām]] - kopienas klausība, t.i. valsts vara rekrutēja armijas vajadzībām nevis individuālā kārtā, bet noteica tikai no katras kopienas pienākošos rekrūšu skaitu vecumā no 20 līdz 35 gadiem, ļaujot pašai kopienai izlemt, kurš sūtāms rekrūšos, kurš no klausības atbrīvojams; 3) dienests bija uz mūžū; 4) klausības kārtība, laiks un sadale tika noteiktas atsevišķi pirms katras rekrutēšanas akcijas. Turpmākajās desmitgadēs ''rekrutēšanas klausība'' tika koriģēta. 1736. gadā muižniekiem atļāva vienu no vairākiem dēliem atstāt mājās, lai labāk vadītu muižas saimniecību, pēc tam muižnieku dienesta laiks tika saīsināts līdz 25 gadiem un visu beidzot ar 1762. gada muižniecības brīvībām tā vispār tika atbrīvota no ''rekrutēšanas klausības''. Nedaudz vēlāk ''rekrutēšanas klausība'' pamazām tika atvieglota vai pat atcelta citām mazāk priviliģētajām kārtām: [[tirgotāji]]em, [[Goda pilsonis|goda pilsoņiem]], priviliģētu apvidu (piem. [[Besarābija]]s, dažu Sibīrijas rajonu) iedzīvotājiem, zināmu izglītību guvušajiem, kolonistiem, [[Garīdzniecība|baznīcas kalpotāju]] ģimenēm u.tml, kas kā nebūt kvalitatīvi atšķīrās no kopējās [[nodevu kārta|nodevu kārtu]] (''податные сословия'') piederīgo - [[zemniecība]], [[mietpilsoņi]] u.c., - pamatmasas. Rekrutēšanai pakļautie [[dzimtcilvēki]] tika atbrīvoti no [[dzimtbūšanas]] atkarības. Sākotnēji dienests bija uz mūžu. 1793. gadā dienesta ilgumu samazināja līdz 25 gadiem, 1834. gadā – līdz 20 gadiem, 1855. gadā – līdz 7 gadiem. Rekrutējamo skaits mainījās, taču parasti rekrutēja 5-7 vīriešus no 1000 "dvēselēm" (atbilstoši [[dvēseļu revīzija]]s datiem). [[Vidzemes guberņa|Vidzemes guberņā]] ''rekrūšu'' sistēmu ieviesa 1793. gadā (3-5 ''rekrūši'' no 1000 dvēselēm). Sākot ar 1831. gadu rekrutēšana notika katru gadu. Pēdējā ''rekrutēšanas klausības'' kārtības redakcijā (1862.) tika noteikts (4. p.) ka "klausībai padotas visas kārtas, kas maksā dvēseles naudu (''подать подушную''): [[mietpilsoņi]], [[valsts zemnieki]], [[dalienu zemnieki]] (''крестьяне удельные''), no [[dzimtbūšana]]s atbrīvotie un citi, kas nav no rekrutēšanas atbrīvoti". X tautas skaitīšanā (1858.) no 29½ miljoniem impērijas Eiropas daļas iedzīvotāju (izņemot [[Varšavas karaliste|Varšavas karalisti]] un [[Somijas lielhercogiste|Somijas | + | [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] rekrutēšanu ieviesa 1699. gadā, kad tika izsludināts pirmais iesaukums pēc šī principa - 32 000 "[[nodevu ļaudis]]" (''даточные люди''). Nosaukums "[[rekrūši]]" tika ieviests 1705. gadā. Sākotnēji rekrutēšanas pamatprincipi bija: 1) ''rekrutēšanas klausībai'' pakļauti visi pavalstnieki; 2) [[muižniecība]]i šī klausība bija individuāla un vispārēja, bet pārējām [[Kārta|kārtām]] - kopienas klausība, t.i. valsts vara rekrutēja armijas vajadzībām nevis individuālā kārtā, bet noteica tikai no katras kopienas pienākošos rekrūšu skaitu vecumā no 20 līdz 35 gadiem, ļaujot pašai kopienai izlemt, kurš sūtāms rekrūšos, kurš no klausības atbrīvojams; 3) dienests bija uz mūžū; 4) klausības kārtība, laiks un sadale tika noteiktas atsevišķi pirms katras rekrutēšanas akcijas. Turpmākajās desmitgadēs ''rekrutēšanas klausība'' tika koriģēta. 1736. gadā muižniekiem atļāva vienu no vairākiem dēliem atstāt mājās, lai labāk vadītu muižas saimniecību, pēc tam muižnieku dienesta laiks tika saīsināts līdz 25 gadiem un visu beidzot ar 1762. gada muižniecības brīvībām tā vispār tika atbrīvota no ''rekrutēšanas klausības''. Nedaudz vēlāk ''rekrutēšanas klausība'' pamazām tika atvieglota vai pat atcelta citām mazāk priviliģētajām kārtām: [[tirgotāji]]em, [[Goda pilsonis|goda pilsoņiem]], priviliģētu apvidu (piem. [[Besarābija]]s, dažu Sibīrijas rajonu) iedzīvotājiem, zināmu izglītību guvušajiem, kolonistiem, [[Garīdzniecība|baznīcas kalpotāju]] ģimenēm u.tml, kas kā nebūt kvalitatīvi atšķīrās no kopējās [[nodevu kārta|nodevu kārtu]] (''податные сословия'') piederīgo - [[zemniecība]], [[mietpilsoņi]] u.c., - pamatmasas. Rekrutēšanai pakļautie [[dzimtcilvēki]] tika atbrīvoti no [[dzimtbūšanas]] atkarības. Sākotnēji dienests bija uz mūžu. 1793. gadā dienesta ilgumu samazināja līdz 25 gadiem, 1834. gadā – līdz 20 gadiem, 1855. gadā – līdz 7 gadiem. Rekrutējamo skaits mainījās, taču parasti rekrutēja 5-7 vīriešus no 1000 "dvēselēm" (atbilstoši [[dvēseļu revīzija]]s datiem). [[Vidzemes guberņa|Vidzemes guberņā]] ''rekrūšu'' sistēmu ieviesa 1793. gadā (3-5 ''rekrūši'' no 1000 dvēselēm). Sākot ar 1831. gadu rekrutēšana notika katru gadu. Pēdējā ''rekrutēšanas klausības'' kārtības redakcijā (1862.) tika noteikts (4. p.) ka "klausībai padotas visas kārtas, kas maksā dvēseles naudu (''подать подушную''): [[mietpilsoņi]], [[valsts zemnieki]], [[dalienu zemnieki]] (''крестьяне удельные''), no [[dzimtbūšana]]s atbrīvotie un citi, kas nav no rekrutēšanas atbrīvoti". X tautas skaitīšanā (1858.) no 29½ miljoniem impērijas Eiropas daļas iedzīvotāju (izņemot [[Varšavas karaliste|Varšavas karalisti]] un [[Somijas lielhercogiste|Somijas lielhercogisti]]) ''rekrutēšanas klausībai'' bija pakļauti 23½ miljoni, t.i. 6 miljoni jeb 20% bija no tās atbrīvoti vai nepildīja to, samaksājot atkāpšanās naudu. Saskaņā ar noteikto kārtību (1857., 1862.) rekrūšos iesauca lozējot. Visas ģimenes tika sadalītas 3 kategorijās: 1) tās, kurās bija vismaz 4 pelnītāji, kā arī neprecētie; 2) tās, kurās bija vismaz 3 pelnītāji; 3) tās, kurās bija vismaz 2 pelnītāji (un tās no 2, kategorijas, kuras jau bija kādu atdevušas rekrūšos). Ģimenes ar vienu pelnītāju bija tabrīvotas no ''rekrutēšanas klausības''. Lozes lika vilkt 1. kategorijas rekrūšiem, 2. un 3. kategorijas iesaistot tikai nepieciešamības gadījumā. |
1874. gadā Krievijas impērijā ''rekrutēšanu'' aizstāja ar vispārējo karaklausību. | 1874. gadā Krievijas impērijā ''rekrutēšanu'' aizstāja ar vispārējo karaklausību. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 22. jūlijs, plkst. 13.06
Rekrutēšanas klausība jeb rekrutēšanas sistēma (kr. рекрутская повинность) - bruņoto spēku veidošanas sistēma, kad katrai valsts provincei vajadzēja dot bruņoto spēku papildināšanai noteiktu skaitu rekrūšu, līdz ar to dienestam nebija pakļauti visi veselie vīrieši, kā vispārējā karaklausībā, bet tikai daļa.
Krievijas impērijā rekrutēšanu ieviesa 1699. gadā, kad tika izsludināts pirmais iesaukums pēc šī principa - 32 000 "nodevu ļaudis" (даточные люди). Nosaukums "rekrūši" tika ieviests 1705. gadā. Sākotnēji rekrutēšanas pamatprincipi bija: 1) rekrutēšanas klausībai pakļauti visi pavalstnieki; 2) muižniecībai šī klausība bija individuāla un vispārēja, bet pārējām kārtām - kopienas klausība, t.i. valsts vara rekrutēja armijas vajadzībām nevis individuālā kārtā, bet noteica tikai no katras kopienas pienākošos rekrūšu skaitu vecumā no 20 līdz 35 gadiem, ļaujot pašai kopienai izlemt, kurš sūtāms rekrūšos, kurš no klausības atbrīvojams; 3) dienests bija uz mūžū; 4) klausības kārtība, laiks un sadale tika noteiktas atsevišķi pirms katras rekrutēšanas akcijas. Turpmākajās desmitgadēs rekrutēšanas klausība tika koriģēta. 1736. gadā muižniekiem atļāva vienu no vairākiem dēliem atstāt mājās, lai labāk vadītu muižas saimniecību, pēc tam muižnieku dienesta laiks tika saīsināts līdz 25 gadiem un visu beidzot ar 1762. gada muižniecības brīvībām tā vispār tika atbrīvota no rekrutēšanas klausības. Nedaudz vēlāk rekrutēšanas klausība pamazām tika atvieglota vai pat atcelta citām mazāk priviliģētajām kārtām: tirgotājiem, goda pilsoņiem, priviliģētu apvidu (piem. Besarābijas, dažu Sibīrijas rajonu) iedzīvotājiem, zināmu izglītību guvušajiem, kolonistiem, baznīcas kalpotāju ģimenēm u.tml, kas kā nebūt kvalitatīvi atšķīrās no kopējās nodevu kārtu (податные сословия) piederīgo - zemniecība, mietpilsoņi u.c., - pamatmasas. Rekrutēšanai pakļautie dzimtcilvēki tika atbrīvoti no dzimtbūšanas atkarības. Sākotnēji dienests bija uz mūžu. 1793. gadā dienesta ilgumu samazināja līdz 25 gadiem, 1834. gadā – līdz 20 gadiem, 1855. gadā – līdz 7 gadiem. Rekrutējamo skaits mainījās, taču parasti rekrutēja 5-7 vīriešus no 1000 "dvēselēm" (atbilstoši dvēseļu revīzijas datiem). Vidzemes guberņā rekrūšu sistēmu ieviesa 1793. gadā (3-5 rekrūši no 1000 dvēselēm). Sākot ar 1831. gadu rekrutēšana notika katru gadu. Pēdējā rekrutēšanas klausības kārtības redakcijā (1862.) tika noteikts (4. p.) ka "klausībai padotas visas kārtas, kas maksā dvēseles naudu (подать подушную): mietpilsoņi, valsts zemnieki, dalienu zemnieki (крестьяне удельные), no dzimtbūšanas atbrīvotie un citi, kas nav no rekrutēšanas atbrīvoti". X tautas skaitīšanā (1858.) no 29½ miljoniem impērijas Eiropas daļas iedzīvotāju (izņemot Varšavas karalisti un Somijas lielhercogisti) rekrutēšanas klausībai bija pakļauti 23½ miljoni, t.i. 6 miljoni jeb 20% bija no tās atbrīvoti vai nepildīja to, samaksājot atkāpšanās naudu. Saskaņā ar noteikto kārtību (1857., 1862.) rekrūšos iesauca lozējot. Visas ģimenes tika sadalītas 3 kategorijās: 1) tās, kurās bija vismaz 4 pelnītāji, kā arī neprecētie; 2) tās, kurās bija vismaz 3 pelnītāji; 3) tās, kurās bija vismaz 2 pelnītāji (un tās no 2, kategorijas, kuras jau bija kādu atdevušas rekrūšos). Ģimenes ar vienu pelnītāju bija tabrīvotas no rekrutēšanas klausības. Lozes lika vilkt 1. kategorijas rekrūšiem, 2. un 3. kategorijas iesaistot tikai nepieciešamības gadījumā.
1874. gadā Krievijas impērijā rekrutēšanu aizstāja ar vispārējo karaklausību.
Skat. arī rekrūšu lāde
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 124. lpp.
