Atšķirības starp "Kavalērija" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Mongolis_1240.jpg|right|thumb|200px|mongoļu kavalērija gatavojas uzbrukt (ap 1240.)]] | [[Attēls:Mongolis_1240.jpg|right|thumb|200px|mongoļu kavalērija gatavojas uzbrukt (ap 1240.)]] | ||
| − | '''Kavalērija''' - (no lat. ''caballus'' - "zirgs"; angl. ''cavalry'', fr. ''cavalerie'', vāc. ''Kavalerie'', kr. ''кавалерия, конница'') - sauszemes karaspēka ieroču šķira, karavīri, kuri karadarbībā piedalās un pārvietojas, jājot uz zirgiem (atsevišķos reģionos arī uz kamieļiem). Pirmo reizi parādās IX gs. p.m.ē. Seno Tuvo Austrumu zemēs ([[Asīrija|Asīrijā]], [[Urartu]]). Dalījums vieglajā, vidējā un smagi bruņotajā ''kavalērijā'' parādījās VI gs. p.m.ē. [[Senā Persija|Senajā Persijā]]. Regulārās kavalērijas daļas (ne visai lielas, jo reti kura [[polisa]] spēja uzturēt lielāku par 1000 [[jātnieki]]em vienību) pirmo reizi tika izveidotas [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]]. Līdz sedlu un kāpšļu ieviešanai zemkopju kultūru armijās kavalērija kalpoja kā palīgspēki izlūkošanai, straujiem uzbrukumiem no flangiem, reidien pretinieka aizmugurē u.tml., taču [[Nomadi|nomadu]] zemēs tā veidoja karaspēka pamatmasu. Viduslaikos smagi bruņotā kavalērija bija armijas galvenais triecienspēks, kuras uzbrukumu šajā laikā varēja apturēt tikai cieša kājnieku ierinda ar uz priekšu izbīdītiem garajiem pīķiem. Tās nozīme sāka pakāpeniski mazināties pēc XIV gs., kad Eiropā parādījās šaujamieroči. XV-XVI gs. lielāku lomu guva vieglā kavalērija, kura visai drīz tika apbruņota arī ar individuālajiem šaujamieročiem. Pēdējo reizi pietiekami plaši kavalērija tika izmantota [[Otrais pasaules karš|II Pasaules karā]], kad tās triecienspēka loma zuda pilnībā, kavalērijas daļām atstājot palīgspēku lomu. XX gs. vidū lielākajā daļā valstu [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] ''kavalērija'' kā ieroču šķira tika likvidēta (vairāku valstu bruņotajos spēkos ''kavalērijas'' daļas tika mehanizētas, kļūstot par bruņumehanizētajām daļām un | + | '''Kavalērija''' - (no lat. ''caballus'' - "zirgs"; angl. ''cavalry'', fr. ''cavalerie'', vāc. ''Kavalerie'', kr. ''кавалерия, конница'') - sauszemes karaspēka ieroču šķira, karavīri, kuri karadarbībā piedalās un pārvietojas, jājot uz zirgiem (atsevišķos reģionos arī uz kamieļiem). Pirmo reizi parādās IX gs. p.m.ē. Seno Tuvo Austrumu zemēs ([[Asīrija|Asīrijā]], [[Urartu]]). Dalījums vieglajā, vidējā un smagi bruņotajā ''kavalērijā'' parādījās VI gs. p.m.ē. [[Senā Persija|Senajā Persijā]]. Regulārās kavalērijas daļas (ne visai lielas, jo reti kura [[polisa]] spēja uzturēt lielāku par 1000 [[jātnieki]]em vienību) pirmo reizi tika izveidotas [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]]. Līdz sedlu un kāpšļu ieviešanai zemkopju kultūru armijās kavalērija kalpoja kā palīgspēki izlūkošanai, straujiem uzbrukumiem no flangiem, reidien pretinieka aizmugurē u.tml., taču [[Nomadi|nomadu]] zemēs tā veidoja karaspēka pamatmasu. Viduslaikos smagi bruņotā kavalērija bija armijas galvenais triecienspēks, kuras uzbrukumu šajā laikā varēja apturēt tikai cieša kājnieku ierinda ar uz priekšu izbīdītiem garajiem pīķiem. Tās nozīme sāka pakāpeniski mazināties pēc XIV gs., kad Eiropā parādījās šaujamieroči. XV-XVI gs. lielāku lomu guva vieglā kavalērija, kura visai drīz tika apbruņota arī ar individuālajiem šaujamieročiem. Pēdējo reizi pietiekami plaši kavalērija tika izmantota [[Otrais pasaules karš|II Pasaules karā]], kad tās triecienspēka loma zuda pilnībā, kavalērijas daļām atstājot palīgspēku lomu. XX gs. vidū lielākajā daļā valstu [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] ''kavalērija'' kā ieroču šķira tika likvidēta (vairāku valstu bruņotajos spēkos ''kavalērijas'' daļas tika mehanizētas, kļūstot par bruņumehanizētajām daļām un sagabājot nosaukumā apzīmējumu "kavalērijas"), vai arī saglabāta tikai daļēji, robežapsardzes vajadzībām vai tīri reprezentatīvos nolūkos. |
Skat. arī: [[eskadrons]], [[bruņinieki]], [[kazaki]], [[huzāri]], [[ulāni]]. [[katafrakti]], [[heitari]] | Skat. arī: [[eskadrons]], [[bruņinieki]], [[kazaki]], [[huzāri]], [[ulāni]]. [[katafrakti]], [[heitari]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 24. jūlijs, plkst. 05.12
Kavalērija - (no lat. caballus - "zirgs"; angl. cavalry, fr. cavalerie, vāc. Kavalerie, kr. кавалерия, конница) - sauszemes karaspēka ieroču šķira, karavīri, kuri karadarbībā piedalās un pārvietojas, jājot uz zirgiem (atsevišķos reģionos arī uz kamieļiem). Pirmo reizi parādās IX gs. p.m.ē. Seno Tuvo Austrumu zemēs (Asīrijā, Urartu). Dalījums vieglajā, vidējā un smagi bruņotajā kavalērijā parādījās VI gs. p.m.ē. Senajā Persijā. Regulārās kavalērijas daļas (ne visai lielas, jo reti kura polisa spēja uzturēt lielāku par 1000 jātniekiem vienību) pirmo reizi tika izveidotas Senajā Grieķijā. Līdz sedlu un kāpšļu ieviešanai zemkopju kultūru armijās kavalērija kalpoja kā palīgspēki izlūkošanai, straujiem uzbrukumiem no flangiem, reidien pretinieka aizmugurē u.tml., taču nomadu zemēs tā veidoja karaspēka pamatmasu. Viduslaikos smagi bruņotā kavalērija bija armijas galvenais triecienspēks, kuras uzbrukumu šajā laikā varēja apturēt tikai cieša kājnieku ierinda ar uz priekšu izbīdītiem garajiem pīķiem. Tās nozīme sāka pakāpeniski mazināties pēc XIV gs., kad Eiropā parādījās šaujamieroči. XV-XVI gs. lielāku lomu guva vieglā kavalērija, kura visai drīz tika apbruņota arī ar individuālajiem šaujamieročiem. Pēdējo reizi pietiekami plaši kavalērija tika izmantota II Pasaules karā, kad tās triecienspēka loma zuda pilnībā, kavalērijas daļām atstājot palīgspēku lomu. XX gs. vidū lielākajā daļā valstu bruņoto spēku kavalērija kā ieroču šķira tika likvidēta (vairāku valstu bruņotajos spēkos kavalērijas daļas tika mehanizētas, kļūstot par bruņumehanizētajām daļām un sagabājot nosaukumā apzīmējumu "kavalērijas"), vai arī saglabāta tikai daļēji, robežapsardzes vajadzībām vai tīri reprezentatīvos nolūkos.
Skat. arī: eskadrons, bruņinieki, kazaki, huzāri, ulāni. katafrakti, heitari
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 125. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Денисон Джордж Тэйлор. История конницы
- Русская кавалерия XVII-XIX веков
- С шашками на танки. // Алексей Исаев. Десять мифов Второй мировой.
- Кавалерия Красной Армии
- Кавалерийские корпуса РККА
- Антон Прошенков. Древнерусская конница - “универсальные солдаты” Средневековья.
- Антон Прошенков. Военная система южной Руси.
