Atšķirības starp "Kavalērija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
42. rindiņa: 42. rindiņa:
 
* [http://www.usovski.ru/?p=178 Антон Прошенков. Древнерусская конница - “универсальные солдаты” Средневековья.]
 
* [http://www.usovski.ru/?p=178 Антон Прошенков. Древнерусская конница - “универсальные солдаты” Средневековья.]
 
* [http://www.usovski.ru/?p=173 Антон Прошенков. Военная система южной Руси.]
 
* [http://www.usovski.ru/?p=173 Антон Прошенков. Военная система южной Руси.]
 +
* [http://www.xlegio.ru/armies/max/a_equites.htm Нечитайлов M. Кавалерия Александра Македонского]
  
 
[[Kategorija:Karavīru kārtas un ieroču šķiras]]
 
[[Kategorija:Karavīru kārtas un ieroču šķiras]]

Versija, kas saglabāta 2010. gada 24. jūlijs, plkst. 06.58

mongoļu kavalērija gatavojas uzbrukt (ap 1240.)

Kavalērija - (no lat. caballus - "zirgs"; angl. cavalry, fr. cavalerie, vāc. Kavalerie, kr. кавалерия, конница) - sauszemes karaspēka ieroču šķira, karavīri, kuri karadarbībā piedalās un pārvietojas, jājot uz zirgiem (atsevišķos reģionos arī uz kamieļiem). Pirmo reizi parādās IX gs. p.m.ē. Seno Tuvo Austrumu zemēs (Asīrijā, Urartu). Dalījums vieglajā, vidējā un smagi bruņotajā kavalērijā parādījās VI gs. p.m.ē. Senajā Persijā. Regulārās kavalērijas daļas (ne visai lielas, jo reti kura polisa spēja uzturēt lielāku par 1000 jātniekiem vienību) pirmo reizi tika izveidotas Senajā Grieķijā. Līdz sedlu un kāpšļu ieviešanai zemkopju kultūru armijās kavalērija kalpoja kā palīgspēki izlūkošanai, straujiem uzbrukumiem no flangiem, reidien pretinieka aizmugurē u.tml., taču nomadu zemēs tā veidoja karaspēka pamatmasu. Viduslaikos smagi bruņotā kavalērija bija armijas galvenais triecienspēks, kuras uzbrukumu šajā laikā varēja apturēt tikai cieša kājnieku ierinda ar uz priekšu izbīdītiem garajiem pīķiem. Tās nozīme sāka pakāpeniski mazināties pēc XIV gs., kad Eiropā parādījās šaujamieroči. XV-XVI gs. lielāku lomu guva vieglā kavalērija, kura visai drīz tika apbruņota arī ar individuālajiem šaujamieročiem. Pēdējo reizi pietiekami plaši kavalērija tika izmantota II Pasaules karā, kad tās triecienspēka loma zuda pilnībā, kavalērijas daļām atstājot palīgspēku lomu. XX gs. vidū lielākajā daļā valstu bruņoto spēku kavalērija kā ieroču šķira tika likvidēta (vairāku valstu bruņotajos spēkos kavalērijas daļas tika mehanizētas, kļūstot par bruņumehanizētajām daļām un sagabājot nosaukumā apzīmējumu "kavalērijas"), vai arī saglabāta tikai daļēji, robežapsardzes vajadzībām vai tīri reprezentatīvos nolūkos.

Skat. arī: eskadrons, bruņinieki, kazaki, huzāri, ulāni. katafrakti, heitari, kirasieri, karabinieri, dragūni

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 125. lpp.

  • Günter Dorn, Joachim Engelmann. Die Kavallerie-Regimenter Friedrich des Großen 1756-1763. - Nebel Verlag, 2000, ISBN 3-8955-5301-8
  • Karlheinz Gless. Das Pferd im Militärwesen. - Militärverlag der DDR: Berlin, 1980
  • Dietmar Kügler. Die U.S.-Kavallerie Legende und Wirklichkeit einer militärischen Eliteeinheit. - Motorbuch Verlag, 1979, ISBN 3-8794-3626-6
  • Georg Nagyrevi von Neppel. Husaren in der Weltgeschichte. - Verlag Emil Vollmer: Wiesbaden, 1975
  • Janusz Piekałkiewicz. Pferd und Reiter im Zweiten Weltkrieg. - Herbig, 1998, ISBN 3-7766-1756X
  • Klaus Christian Richter. Kavallerie der Wehrmacht. - Nebel Verlag, 2000, ISBN 3-8955-53107
  • Klaus Christian Richter. Geschichte der deutschen Kavallerie 1919-1945. - Motorbuch Verlag: Stuttgart, 1982, ISBN 3-8794-3892-7
  • Herve de Weck. Illustrierte Geschichte der Kavallerie. - Verlag Huber Frauenfeld: Stuttgart, 1982, ISBN 3-7193-0762X
  • Stefan Papp jr. Mit Karabiner und Säbel: Das Kavalleriekorps der Potomac-Armee im US-Bürgerkrieg, 2 Bde. - Wyk auf Föhr, 1995. ISBN 3-89510-030-7

Resursi internetā par šo tēmu