Atšķirības starp "Piko Džovanni della Mirandola" versijām
m |
(jauns šķirklis) |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Piko della Mirandola''' (1462.-1494.) - domātājs [[Neoplatonisms|neoplatoniķis]], [[Platona akadēmija Florencē|Florences Platona akadēmijas]] dalībnieks, viens no redzamākajiem [[Renesanse]]s domātājiem un ideju paudējiem Itālijā. | '''Piko della Mirandola''' (1462.-1494.) - domātājs [[Neoplatonisms|neoplatoniķis]], [[Platona akadēmija Florencē|Florences Platona akadēmijas]] dalībnieks, viens no redzamākajiem [[Renesanse]]s domātājiem un ideju paudējiem Itālijā. | ||
| − | Jau agrā jaunībā, mācoties Ferārā, Padujā un Parīzē, sešu gadu darbā visai dziļi apguva Aristoteļa filosofiju, turklāt nevis tās formāli loģiskajā un abstrakti metafiziskajā saturā, bet gan tās tāpatībā ar Platonu, Plotīnu un kristietību. Savā domāšanā Piko līdz bezgalībai paplašināja tos vēsturiskos filosofijas un reliģijas apvāršņus, kas nemitīgi vilināja arī [[Fičīno Marsīlio|Fičīno]] reliģiozi filosofisko domu. Taču Piko šeit loģiski radās apziņa, ka šādiem bezgalīgiem apvāršņiem būtu tikpat bezgalīgi jāpaplašina arī personiskā cilvēka aktivitāte. Nepietika, ka Piko sapludināja Kristus, Platona, Aristoteļa un Plotīna tēlus vienā veselumā. Tajā ietilpa vēl arī Zoroastrs, Hermejs (vēlākie antīkie hermētiskie traktāti tajā laikā tika piedēvēti dievam Hermejam), Orfejs (ko tajā laikā uzskatīja par liela skaita skaņdarbu autoru), Mozus, Muhameds, nekristīgi un pat antikristīgi domātāji al Farabi, [[Avicenna]], [[Averoess]], arī kristīgie ortodoksi [[Alberts Lielais]], [[Akvīnas Toms]], [[Ģentes Heinrihs]]. Šo neticamo reliģiju dibinātāju, filosofu un pat dzejnieku daudzumu Piko ar lielu entuziasmu sludināja kā kaut ko vienu, veselu un permanentu. To visu vainagoja [[Kabala]], kur Piko atrada ne tikai mācību par skaitļiem, maģiju un astroloģiju, bet arī kristīgās mācības pierādījumu, ieskaitot mācību par dievības trīsvienību, Dieva iemiesošanos cilvēkā un pašu Kristu. | + | Jau agrā jaunībā, mācoties Ferārā, Padujā un Parīzē, sešu gadu darbā visai dziļi apguva Aristoteļa filosofiju, turklāt nevis tās formāli loģiskajā un abstrakti metafiziskajā saturā, bet gan tās tāpatībā ar Platonu, Plotīnu un kristietību. Tad arī tapa 900 tēzes, kurās tika formulēts viņa ultramonistiskais pasaules uzskats. Dažas no šīm tēzēm tā laika vara atzina par [[Herēze|herētiskām]], un tās neiegāja plašā apritē. Tomēr tās bija un paliek spilgts florenciešu neoplatonisma piemineklis, kura sintētiskās iezīmes bija iegūtas visu tajā laikā zināmo filosofisko un reliģisko sistēmu daudzvalodu izziņas ceļā. Savu pirmo lielo sacerējumu, 23 gadu vecumā sarakstīto komentāru sava drauga Džirolamo Benivjeni „Mīlestības kanconai”, Piko velta mīlestībai kāīstena intelektuālā redzējuma virsotnei. Savā domāšanā Piko līdz bezgalībai paplašināja tos vēsturiskos filosofijas un reliģijas apvāršņus, kas nemitīgi vilināja arī [[Fičīno Marsīlio|Fičīno]] reliģiozi filosofisko domu. Taču Piko šeit loģiski radās apziņa, ka šādiem bezgalīgiem apvāršņiem būtu tikpat bezgalīgi jāpaplašina arī personiskā cilvēka aktivitāte. Nepietika, ka Piko sapludināja Kristus, Platona, Aristoteļa un Plotīna tēlus vienā veselumā. Tajā ietilpa vēl arī Zoroastrs, Hermejs (vēlākie antīkie hermētiskie traktāti tajā laikā tika piedēvēti dievam Hermejam), Orfejs (ko tajā laikā uzskatīja par liela skaita skaņdarbu autoru), Mozus, Muhameds, nekristīgi un pat antikristīgi domātāji al Farabi, [[Avicenna]], [[Averoess]], arī kristīgie ortodoksi [[Alberts Lielais]], [[Akvīnas Toms]], [[Ģentes Heinrihs]]. Šo neticamo reliģiju dibinātāju, filosofu un pat dzejnieku daudzumu Piko ar lielu entuziasmu sludināja kā kaut ko vienu, veselu un permanentu. To visu vainagoja [[Kabala]], kur Piko atrada ne tikai mācību par skaitļiem, maģiju un astroloģiju, bet arī kristīgās mācības pierādījumu, ieskaitot mācību par dievības trīsvienību, Dieva iemiesošanos cilvēkā un pašu Kristu. Cilvēciskā personība tika izvirzīta priekšplānā tādā tonī, kas pilnībā saskanēja ar tolaik pieaugošajiem Renesanses viļņiem, lai arī formāli Piko tomēr pamanījās palikt uzticīgs viduslaiku ortodoksijai. Mācība par cilvēka personisko aktivitāti ir īpaša tēma viņa traktātā „Par cilvēka vērtību”. Šajā traktātā tiek pierādīts, ka cilvēks, kas ir ceturtā un pēdējā pasaule pēc padebešu, debešķīgās un pasaules zem Mēness, ir maksimāla visu esamības apgabalu sintēze un nav raksturīga nevienai no pārējām trīs pasaulēm. Cilvēka laimes noslēpums ir augšupejā, kas vedina uz dievībai piemītošo sintēzi. „Laimi es definēju tā: ikvienas lietas atgriešanās pie sava pirmsākuma. Laime ir augstākā svētība, bet augstākā svētība ir tas, ko visi vēlas, tā pati par sevi ir visa pirmsākums.” Piko raksturo 3 etapus augšupejai pie augstākā labuma: attīrīšanās no kaislībām ar ētikas palīdzību, saprāta attīstīšana ar dialektiku un dabas filosofiju kā arī dievišķā iepazīšana ar teoloģijas palīdzību. Galvenais ir mācība par cilvēka sevis paša radīšanu. Piko uzskati formāli ne ar ko neatšķiras no kristīgās ortodoksijas, tomēr augošā individuālisma laikā viņao pārspriedumi varēja kalpot vienīgi brīvdomības progresam. Tradicionālā Piko neoplatonisma ignorance pamatojas maldīgā pārliecībā, ka ikviens neoplatonisms noteikti ir konservatīvs vai pat reakcionārs. Vairākus neoplatonisma paveidus tā patiešām var kvalificēt. Taču tas pilnīgi neattiecas uz Atdzimšanas neoplatonismu, kam piemita izteikti pasaulīgs raksturs, kas balstījās uz reālistisku dabas un cilvēka izziņu, bieži bija noteiktas bezrūpības iekrāsots, bet neoplatonisma garīgi poētiskās iezīmes tika lietotas cīņai ar skolniecisko rutīnu kā arī individuālistiski noskaņotā cilvēka nozīmes paaugstināšanai. Netiešs pierādījums viņa iziešanai ārpus neoplatonisma ir tas, ka viņa spalvai pieder Fanelli publicētais poētiskais fragments „Pasaulīgā dzīve”, kurā iezīmētas parasta cilvēka, kam pieder viss, ko viņš vēlas, visai pieticīgās vajadzības, konkrēti, paša saimniecība (zivis, putni utt.). Šis idilliskā žanra dzejiskais fragments (102 rindas) ir īpaši interesants, jo Piko ir iznīcinājis gandrīz visus savus poētiskos sacerējumus. |
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 28. oktobris, plkst. 13.03
Piko della Mirandola (1462.-1494.) - domātājs neoplatoniķis, Florences Platona akadēmijas dalībnieks, viens no redzamākajiem Renesanses domātājiem un ideju paudējiem Itālijā.
Jau agrā jaunībā, mācoties Ferārā, Padujā un Parīzē, sešu gadu darbā visai dziļi apguva Aristoteļa filosofiju, turklāt nevis tās formāli loģiskajā un abstrakti metafiziskajā saturā, bet gan tās tāpatībā ar Platonu, Plotīnu un kristietību. Tad arī tapa 900 tēzes, kurās tika formulēts viņa ultramonistiskais pasaules uzskats. Dažas no šīm tēzēm tā laika vara atzina par herētiskām, un tās neiegāja plašā apritē. Tomēr tās bija un paliek spilgts florenciešu neoplatonisma piemineklis, kura sintētiskās iezīmes bija iegūtas visu tajā laikā zināmo filosofisko un reliģisko sistēmu daudzvalodu izziņas ceļā. Savu pirmo lielo sacerējumu, 23 gadu vecumā sarakstīto komentāru sava drauga Džirolamo Benivjeni „Mīlestības kanconai”, Piko velta mīlestībai kāīstena intelektuālā redzējuma virsotnei. Savā domāšanā Piko līdz bezgalībai paplašināja tos vēsturiskos filosofijas un reliģijas apvāršņus, kas nemitīgi vilināja arī Fičīno reliģiozi filosofisko domu. Taču Piko šeit loģiski radās apziņa, ka šādiem bezgalīgiem apvāršņiem būtu tikpat bezgalīgi jāpaplašina arī personiskā cilvēka aktivitāte. Nepietika, ka Piko sapludināja Kristus, Platona, Aristoteļa un Plotīna tēlus vienā veselumā. Tajā ietilpa vēl arī Zoroastrs, Hermejs (vēlākie antīkie hermētiskie traktāti tajā laikā tika piedēvēti dievam Hermejam), Orfejs (ko tajā laikā uzskatīja par liela skaita skaņdarbu autoru), Mozus, Muhameds, nekristīgi un pat antikristīgi domātāji al Farabi, Avicenna, Averoess, arī kristīgie ortodoksi Alberts Lielais, Akvīnas Toms, Ģentes Heinrihs. Šo neticamo reliģiju dibinātāju, filosofu un pat dzejnieku daudzumu Piko ar lielu entuziasmu sludināja kā kaut ko vienu, veselu un permanentu. To visu vainagoja Kabala, kur Piko atrada ne tikai mācību par skaitļiem, maģiju un astroloģiju, bet arī kristīgās mācības pierādījumu, ieskaitot mācību par dievības trīsvienību, Dieva iemiesošanos cilvēkā un pašu Kristu. Cilvēciskā personība tika izvirzīta priekšplānā tādā tonī, kas pilnībā saskanēja ar tolaik pieaugošajiem Renesanses viļņiem, lai arī formāli Piko tomēr pamanījās palikt uzticīgs viduslaiku ortodoksijai. Mācība par cilvēka personisko aktivitāti ir īpaša tēma viņa traktātā „Par cilvēka vērtību”. Šajā traktātā tiek pierādīts, ka cilvēks, kas ir ceturtā un pēdējā pasaule pēc padebešu, debešķīgās un pasaules zem Mēness, ir maksimāla visu esamības apgabalu sintēze un nav raksturīga nevienai no pārējām trīs pasaulēm. Cilvēka laimes noslēpums ir augšupejā, kas vedina uz dievībai piemītošo sintēzi. „Laimi es definēju tā: ikvienas lietas atgriešanās pie sava pirmsākuma. Laime ir augstākā svētība, bet augstākā svētība ir tas, ko visi vēlas, tā pati par sevi ir visa pirmsākums.” Piko raksturo 3 etapus augšupejai pie augstākā labuma: attīrīšanās no kaislībām ar ētikas palīdzību, saprāta attīstīšana ar dialektiku un dabas filosofiju kā arī dievišķā iepazīšana ar teoloģijas palīdzību. Galvenais ir mācība par cilvēka sevis paša radīšanu. Piko uzskati formāli ne ar ko neatšķiras no kristīgās ortodoksijas, tomēr augošā individuālisma laikā viņao pārspriedumi varēja kalpot vienīgi brīvdomības progresam. Tradicionālā Piko neoplatonisma ignorance pamatojas maldīgā pārliecībā, ka ikviens neoplatonisms noteikti ir konservatīvs vai pat reakcionārs. Vairākus neoplatonisma paveidus tā patiešām var kvalificēt. Taču tas pilnīgi neattiecas uz Atdzimšanas neoplatonismu, kam piemita izteikti pasaulīgs raksturs, kas balstījās uz reālistisku dabas un cilvēka izziņu, bieži bija noteiktas bezrūpības iekrāsots, bet neoplatonisma garīgi poētiskās iezīmes tika lietotas cīņai ar skolniecisko rutīnu kā arī individuālistiski noskaņotā cilvēka nozīmes paaugstināšanai. Netiešs pierādījums viņa iziešanai ārpus neoplatonisma ir tas, ka viņa spalvai pieder Fanelli publicētais poētiskais fragments „Pasaulīgā dzīve”, kurā iezīmētas parasta cilvēka, kam pieder viss, ko viņš vēlas, visai pieticīgās vajadzības, konkrēti, paša saimniecība (zivis, putni utt.). Šis idilliskā žanra dzejiskais fragments (102 rindas) ir īpaši interesants, jo Piko ir iznīcinājis gandrīz visus savus poētiskos sacerējumus.
Atsauces un piezīmes
Literatūra par šo tēmu
- Anthony Gottlieb. The Dream of Reason: A History of Western Philosophy from the Greeks to the Renaissance. - Penguin: London, 2001. ISBN 0-14-025274-6
- Paul Oskar Kristeller. Eight Philosophers of the Italian Renaissance. - Stanford University Press: Stanford, 1964, Chapter 3, "Ficino" pp. 37–53.
- Robb Nesca A. Neoplatonism of the Italian Renaissance. - Octagon Books Inc.: New York, 1968
- Field Arthur. The Origins of the Platonic Academy of Florence. - Princeton, 1988
