Fičīno Marsīlio

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Marsilio Ficino.gif

Marsīlio Fičīno (lat. Marsilius Ficinus, it. Marsilio Ficino, 1433–1499) - garīdznieks, teologs neoplatoniķis, Florences Platona akadēmijas vadītājs, viens no redzamākajiem Renesanses domātājiem un ideju paudējiem Itālijā.

Dzimis 1433. gada 19. oktobrī Fiļīnē-Valdarno (Figline Valdarno), netālu Florences, dabaszinātnieka un ārsta Djotifeči (Diotifeci d’Agnolo di Giusto) ģimenē ("Fičiīno" ir "Djotifeči" deminutīva forma). Tēvs bija visai atzīts domātājs un paša Kozimo dei Mediči galma ārsts. Jau pusaudža gados aizrāvās ar filosofiju, īpaši platonismu, un izglītību guva Florences universitātē un Boloņas universitātē. Ap 1462. gadu kļuva par atzītu Florences Platona akadēmijas līderi. Liela nozīme bija tam, ka Mediči viņam uzdāvināja villu pilsētas pievārtē, kā arī lielisku antīko rokrakstu bibliotēku - izveidojās pastāvīga vieta, kur pulcēties akadēmijas dalībniekiem. Pats Fičīno kļuva par banķiera mazdēla Lorenco dei Mediči mājskolotāju. 1473. gadā ordinēts par priesteri un turpmāk ieņēma virkni visai svarīgu amatu, līdz kļuva par kanoniķi (t.i., Florences katedrāles pārzini). Bija neoplatoniķis entuziasts, sapņotājs, kas dzīvi bagātināja ne tikai ar kalpošanu Dievam, ne tikai ar aizmiršanos brīvā dabā, bet arī ar liras spēli, antīko filosofiju un paša poētisko jaunradi. "Marsīlio Fičīno nav ne humānists, ne orators, ne profesors, viņš ir teologs, (..) pievilcīgs un izglītots teologs platoniķis. Viņa zinātne ir dievišķā zinātne, viņa poēzija - dievišķā poēzija, un viņa reliģiskās mīlestības un mīlas pārpilno reliģisko jūtu iedvesmotā dzīve - dvēseles dzīve. (..) Viņš acīmredzot dzīvo vienīgi tad, kad domā vai raksta par dievišķajiem jautājumiem.”[1] Kā daudzi laikabiedri, nopietni aizrāvās ar astroloģiju, demonoloģiju un maģiju, par ko viņu ne reizi vien sauca uz inkvizīciju, bet no tās, jāatzīmē, viņš spēja izgrozīties. Taču inkvizīcijas interese bija visai pamatota, jo Marsīlio Fičīno patiešām nopietni nodarbojās ar astroloģiju un maģiju. Pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477), visu Plotīnu (1485), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Miris 1499. gada 1. oktobrī Karedži (Careggi), netālu no Florences.

Kārtojot un komentējot platoniķu sacerējumus, saistot tos ar latīnisko un viduslaiku tradīciju, ar zinātniskajām fizikas, astroloģijas, medicīnas teorijām, bet, vissvarīgākais, veidojot neoplatonisma saskaņu ar kristīgo reliģiju, Fičīno panāca, ka pagāniskā filosofija un tai vienlaicīgā kristīgā teoloģija, katrai saglabājot veselumu, tika sakausētas. Fičīno uzskatu sistēma pozicionējas starp sholastiku, kas skatās uz Dievu kā galīga Visuma transcendenci, un vēlākajām panteistiskajām teorijām, kas atzina Dieva identitāti ar bezgalīgo pasauli. Līdzīgi Plotīnam, Fičīno izprot Dievu kā neraksturojamo Vienu. Nesekojot neraksturojamā noteiksmes mēģinājumos nedz Plotīnam, kurš noliedza tam jebkādus predikātus, nedz Kūzas Nikolajam, kurš dievībai piedēvēja pretējus predikātus, Fičīno apvieno abas šīs pieejas - viņa Dievs ir vienveidīgs un visveidīgs, viņš ir notiekošs (actus) esamības faktā, taču nav vienkārši kustība. Dievs ir radījis pasauli, "domājot pats sevi”, tāpēc ka viņā būt, domāt un vēlēties nozīmē vienu. Dievs nav Visumā, kam nav robežu (lai arī tas nav tiešā nozīmē bezgalīgs), un vienlaicīgi Visums ir viņā, jo Dievs "to piepilda, pats būdams nepiepildāms, jo ir pati pilnība”. "Viņš ietver, būdams neietverams, jo ir pati spēja sevī ietvert,” raksta Fičīno Dieva un dvēseles teoloģiskajā dialogā. Tā specificējams, bet no augstākās esamības neatdalāms Visums atklājčetras lejupejošas hierarhiskas pakāpes: kosmisko prātu, kosmisko dvēseli, zem Mēness esošo šīszemes dabas valstību kā arī bezveidīgo un nedzīvo matērijas valstību. Visums kopumā ir "dievišķā dzīva būtne”. Noturību tam piešķir "dievišķā ietekme, kas izplūst no Dieva, caurstrāvo debesis, nokāpj lejup caur elementiem un noslēdzas matērijā”. Pārdabiskās enerģijas atpakaļceļš veido "garīgo apli” - tas ir iemīļots Fičīno izteikums. Kosmiskā prāta attiecību pret Dievu, no vienas puses, un pret kosmisko dvēseli - no otras, Fičīno ilustrē ar līdzību kā Saturna attieksmi pret tēvu Urānu un dēlu Jupiteru: Saturns asociējas ar prātu un vērojumu, Jupiters - ar saprātīgu dvēseli un darbīgo dzīvi. Saturna izdarītā Urāna kastrācija šajā sakarībā var tikt izprasta kā simbolisks tā fakta izpaudums, ka Vienais (Dievs), radot kosmisko prātu, pārtrauca savu radošo darbību. Pilnība pasaulē zem Mēness sasniedzama vien debess ķermeņu iedarbības dēļ. Ikviena lieta ir debesu enerģijas avots: vilks ir Marsa "ietekmē”, lauva - Saules, piparmētras medicīniskās īpašības ir izskaidrojamas ar Saules un Jupitera iedarbību utt.

  • Fičīno aplūko Visumu kā harmonisku uzbūvi, kura daļas savietojas "kā lira, kas atskaņo pilnu akordu ar tā konsonansēm un disonansēm". Visumu organizē kārtības (ordo) un hierarhijas (decentia) princips. Ikviens mākslinieks vēlas sevi iemūžināt mākslas darbā; līdzīgi tam arī radītājs varēja, spēja un vēlējās savu mākslas darbu padarīt par sev iespējami līdzīgu. Fičīno daudz runā par sfēru riņķojuma perfekciju. Pēc viņa domām, cilvēks dzīvo Visspēcīga Arhitekta templī un tas ir katra pienākums - slavinot Dievu, viņa apļa iekšpusē veikt savu apli. Fičīno neoplatoniskajā Visumā nav elles, jo matērija var būt vienīgi ļaunuma cēlonis, bet pati par sevi tā nav ļaunums. Starp mikrokosmu un makrokosmu eksistē analoģija. Cilvēka nemirstīgā dvēsele viņa ķermenī pastāvīgi ir nelaimīga, tā gan guļ, gan redz sapņus, reizumis nododas neprātam, tad bezgalīgu skumju pilna cieš. Tā neatrod izeju, līdz neatgriežas tur, no kurienes nākusi (Quaestiones quinque de mente). Cilvēks tikai ar lielām grūtībām un pilnveidojot savu dzīvi var ar prātu sasniegt spriestspējas apgaismību. Vai arī prāts iegūst nepastarpinātu pieeju patiesības un mūžīgā skaistuma sfērai. Turklāt pilnveidojoties cilvēks veic tikumiski cēlu labdarību, turas pie taisnīguma, kļūst par biblisko Leas un Martas atdarinātāju un no kosmoloģiskā aspekta izrādās Jupitera aizgādnībā. Īstenības redzējuma sekotājs papildina tikumiski cēlās darbības ar teoloģiskajām, seko Raēles un Magdalēnas piemēriem, bet Saturns viņu aizstāv.
  • Cilvēks ir radības kronis ne tāpēc, ka viņš spēj aptvert tās mehāniku un harmoniju, bet, pirmkārt, pašam piemītošā radošā dinamisma dēļ. Dižā dievišķā spēle ierauga savu kopiju cilvēka spēlē un darbā, kas precīzi atdarina Dievu un savienojas ar viņu. Arī cilvēku var definēt kā Visuma mākslinieku. Cilvēks ar pasaules materiālajām lietām visur apietas tā, it kā tās - stihijas, akmeņi, metāli, augi, - būtu viņa īpašums. Viņš daudzveidīgi maina to formas un izskatu, ko nevar izdarīt dzīvnieki; turklāt viņš neapstrādā stihijas pa vienai, bet izmanto tās visas, kā tas pienākas visa kungam. Viņš rok zemi, vago ūdeņus, viņš paceļas debesīs milzīgos torņos, nemaz nerunājot par Daidala un Ikara spārniem. Viņš ir iemācījies iegūt uguni, un viņš ir vienīgais, kas pastāvīgi to izmanto savām vajadzībām un labsajūtai, jo vienīgi debesu būtne var rast labsajūtu debesu stihijā. Cilvēks ne tikai liek stihijām sev kalpot, bet, ko nekad nedara dzīvnieki, pakļauj tās saviem radošajiem mērķiem. Ja dievišķā providence ir kosmosa esamības priekšnosacījums, tad cilvēks, kurš valda pār visām būtnēm, dzīvām un nedzīvām, protams, ir īpašs dievs. Viņš ir dievs nesaprātīgiem dzīvniekiem, kurus lieto, kurus pārvalda un audzē. Viņš ir dievs stihijām, kurās viņš iemājo un izmanto; viņš ir dievs visām materiālajām lietām, ko viņš lieto, maina to veidu un pēc savas gribas pārveido. Tāpēc cilvēks, kas atbilstoši savai dabai valda pār tik daudzām lietām un ieņem nemirstīgas dievības statusu, neapšaubāmi arī ir nemirstīgs. Zinātņu un mākslu uzplaukums Florencē izsauc Fičīno sajūsmu: "Ja mums jārunā par zelta laikmetu, tad tāds, protams, ir laikmets, kas rada zelta prātus. Ka mūsu laikmets ir tieši tāds, par to nevar šaubīties neviens, kas redzējis tā pārsteidzošos izgudrojumus: mūsu laiks, mūsu zelta laikmets ir uzziedinājis brīvās mākslas, kas būtu teju gājušas bojā - gramatiku, poēziju, retoriku, glezniecību, arhitektūru un Orfeja liras seno dziedājumu. Un tas viss - Florencē."[2]
  • Visa Fičīno filosofija rotē ap mīlestības ideju, kurā viņš apvieno platonisko erosu ar kristīgo caritas, nepiešķirot tiem gandrīz vai nekādu atšķirību. Amor Fičīno izpratnē ir cits nosaukums garīgā riņķojuma strāvai, ko Dievs izstaro Visumā un kas atgriežas atpakaļ pie Dieva. Mīlēt nozīmē ieņemt savu vietu šajā mistiskajā riņķojumā. Katra mīlestība, domā Fičīno, ir vēlēšanās, taču ne ikviena vēlēšanās - mīlestība. Mīlestība bez izziņas - akls spēks, līdzīgs tam, kas liek augam augt, bet akmenim krist. Tikai tad, kad mīlestību vada izzinošā spēja, tā sāk tiekties pēc augstākā mērķa, svētības, kas ir skaistums. Skaistums, to raksturojot vispārīgi, caurauž Visumu, tomēr koncentrējas galvenokārt divās formās, kuru simboli ir divas Venēras - "debesu" un "tautas".

Fičīno filosofija neizveidojās par patstāvīgu skolu un neieguva redzamus sekotājus. Taču tā spēcīgi iespaidoja māksliniekus un "poētus domātājus” - no Mikelandželo līdz Taso, Spenseram, Dž.Džonam un pat Šeftsberijam. Fičīno idejas par mīlestību kļuva par daudzu daļēji laicīgu sacerējumu, piemēram, tādu darbu kā Pjetro Bembo Azolani un Baltazara Kastiljones Galminieka tēmu.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Panofsky E. Idea. Ein Beitrag zur Geschichte der älteren Kunsttheorie. - Leipzig/Berlin, 1924. 311.-312. lpp.
  2. ↑ Vēstule Paulam Midelburgam 13.09.1492.

Literatūra par šo tēmu

  • Allen Michael J.B. Nuptial Arithmetic: Marsilio Ficino's Commentary on the Fatal Number in Book VIII of Plato's Republic. - University of California Press: Berkeley, 1994. ISBN 0-520-08143-9
  • Anthony Gottlieb. The Dream of Reason: A History of Western Philosophy from the Greeks to the Renaissance. - Penguin: London, 2001. ISBN 0-14-025274-6
  • Paul Oskar Kristeller. Eight Philosophers of the Italian Renaissance. - Stanford University Press: Stanford, 1964, Chapter 3, "Ficino" pp. 37–53.
  • Robb Nesca A. Neoplatonism of the Italian Renaissance. - Octagon Books Inc.: New York, 1968
  • Field Arthur. The Origins of the Platonic Academy of Florence. - Princeton, 1988
  • Marsilio Ficino : His Theology, His Philosophy, His Legacy. / Allen Michael J.B. and Valery Rees with Martin Davies, eds. - E.J.Brill: Leiden, 2002. ISBN 9004118551
  • Marsilio Ficino: his Theology, his Philosophy, his Legacy. / Michael J.B. Allen and Valery Rees (Ed.) - Brill: Leiden, 2002. ISBN 90-04-11855-1
  • Tamara Albertini. Marsilio Ficino. Das Problem der Vermittlung von Denken und Welt in einer Metaphysik der Einfachheit,. - Wilhelm Fink Verlag: München, 1997. ISBN 3-7705-3225-2
  • Bettina Dietrich. Darstellung von Einfachheit. Die Idee des Schönen in Marsilio Ficinos Grundlegung einer Metaphysik des Geistes. - Fink: München, 2000. ISBN 3-7705-3480-8
  • Paul Oskar Kristeller. Die Philosophie des Marsilio Ficino. - Klostermann: Frankfurt am Main, 1972. ISBN 3-465-00886-3
  • Wolfgang Scheuermann-Peilicke. Licht und Liebe. Lichtmetapher und Metaphysik bei Marsilio Ficino. - Olms: Hildesheim, 2000. ISBN 3-487-11232-9
  • Maria-Christine Leitgeb. Concordia mundi. Platons Symposion und Marsilio Ficinos Philosophie der Liebe. - Holzhausen: Wien, 2010, ISBN 978-3-85493-171-3

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Fičīno_Marsīlio&oldid=28670"